Izpratne par to, kas ietekmē orgānu ziedošanu

Dr. Lī Šephērds (Lee Shepherd), Nortumbrijas Universitāte, prof. Ronans E. O’Kerols (Ronan E. O’Carroll), Stērlingas Universitāte, prof. Eimons Fērgusons (Eamonn Ferguson), Notingemas Universitāte, Apvienotā Karaliste

Ir daudz stāstu par to, kā miruša cilvēka orgānu transplantācija ir palīdzējusi cilvēkiem izdzīvot. Patiesi, katrs mirušais orgānu donors var mainīt pat deviņu cilvēku dzīvi. Tomēr transplantācijai pieejamo orgānu ir pārāk maz. Šī iemesla dēļ veidojas garas rindas uz donoru orgāniem un daudzi pacienti mirst, nesagaidījuši orgānu. Tāpēc mums ir jāsaprot, kādi faktori ietekmē cilvēku gatavību ziedot savus orgānus pēc nāves.

(more…)

“Iziesim mazā pastaigā?” jeb diādisks uzvedības maiņas atbalsts staigāšanas veicināšanai pēc insulta 

Stefans Dombrovskis (Stephan Dombrowski), Ņūbransvikas Universitāte, Kanāda

Staigāšana attālina no nāves

Staigāšana ir viens no visvienkāršākajiem cilvēka kustību veidiem, un ar to tiek saistīti daudzi ieguvumi veselībai. Pētījumi liecina: cilvēkiem, kuri vairāk staigā, ir mazāks priekšlaicīgas nāves risks, un tas nozīmē, ka ir iespējams aiziet no nāves (vismaz uz kādu laiku).

Staigāšana un insults

Staigāšana kā fiziskās aktivitātes veids ir īpaši noderīga cilvēkiem, kuri pārcietuši insultu, kas ir viens no galvenajiem pieaugušo invaliditātes cēloņiem. Regulāras fiziskās aktivitātes pēc insulta var samazināt insulta atkārtošanās risku, palīdzēt atveseļoties un uzlabot vispārējo funkcionēšanu, veselību un labklājību. Tomēr cilvēki pēc insulta aptuveni 75 % no nomoda stundām pavada sēžot – vairāk nekā viņu vienaudži. Taču staigāšana ir viens no vieglāk īstenojamiem fiziskās aktivitātes veidiem, un 95 % cilvēku spēj staigāt 11 nedēļu laikā pēc insulta. Turklāt insultu pārcietušie cilvēki staigāšanu uzskata par vēlamāko fiziskās aktivitātes veidu, jo tā viņiem šķiet viegli pieejama, patīkama un nereti arī veicina socializēšanos. Galvenais jautājums ir šāds: kā vislabāk atbalstīt insultu pārcietušos cilvēkus, lai viņi staigātu vairāk? (more…)

Pieņemšanas un apņemšanās terapija – daudzsološa pieeja cilvēkiem, kuri cieš no ilgtermiņa Covid-19

Eimija Baradela (Amy Barradell), Lesteras Universitātes slimnīcas, AK Nacionālā Veselības Dienesta fonds

Ja es jums teiktu: “Ilgtermiņa Covid-19”, ko jums tas nozīmētu?

Daļa cilvēku, kas ir pārslimojuši ar 2019. gada koronavīrusa slimību jeb Covid-19, vairāk nekā četras nedēļas pēc akūtās inficēšanās turpina izjust organismu novājinošu stāvokļu simptomus. Šie pacienti bieži ziņo gan par fiziskiem (piemēram, elpas trūkums, nogurums), gan psiholoģiskiem (piemēram, trauksme, kognitīvie traucējumi) simptomiem. Šādu simptomu gadījumos var teikt, ka runa ir par ilgtermiņa Covid-19.

(more…)

Uzvedības maiņas metožu ieviešana praksē: pieejamo rīku izmantošana

Marta Moreira Markesa (Marta Moreira Marques), Lisabonas NOVA universitāte, Portugāle

Uzvedības maiņas metodes ir uzvedības maiņas intervences pamatelementi. Lai ko jūs mēģinātu izdarīt – palīdzēt klientam paaugstināt fizisko aktivitāti, atmest smēķēšanu vai precīzāk ievērot zāļu lietošanas shēmu –, jūsu rīcībā ir uzvedības maiņas metodes. Izplatītākās uzvedības maiņas metodes ietver mērķu noteikšanu, pašuzraudzību, informācijas sniegšanu par uzvedību un emociju pārvaldību.

(more…)

Efektīva riska komunikācija ir kas vairāk nekā uzvedības maiņa – parunāsim par personīgā riska novērtēšanu          

Viktorija Vufa (Victoria Woof) un Deivids Frenčs (David French), Mančestras Universitāte, AK

Tradicionāli medicīnā un veselības psiholoģijā tiek uzskatīts, ka veselības aprūpes speciālisti sniedz pacientiem personalizētus viņu slimības riska datus ar mērķi novērst slimības. Ja komunikācija par riskiem veicina veselības uzvedības pārmaiņas, tā potenciāli var mazināt slimību attīstību un diagnosticēt slimības ārstējamā stadijā. Piemēram, izglītošana par sirds un asinsvadu slimību riskiem tiek sniegta ar mērķi veicināt fiziskās aktivitātes un uzlabot uzturu, lai šos riskus  varētu samazināt. Taču ir iespējami vēl citi mērķi un rezultāti, kas jāņem vērā, sniedzot informāciju par slimības riskiem. Vēl vairāk, – jāatceras, ka veselības aprūpes speciālistu un pacientu vai sabiedrības locekļu mērķi ne vienmēr ir saskaņoti. Ir identificēti vairāki saistīti riska komunikācijas mērķi, tostarp informācijā balstītas izvēles veicināšana un atbilstošu afektīvu reakciju  radīšana, kā arī uzvedības pārmaiņu rosināšana.

(more…)

Kā personīgā darba meistarošana var palīdzēt justies darbā labāk  

Janne Kaltiainens (Janne Kaltiainen) un Jari Hakanens (Jari Hakanen), Somijas Arodveselības institūts

Kuras mana darba sastāvdaļas es uzskatu par motivējošām, saistošām un vislabvēlīgākajām manai labklājībai? Ko es varētu darīt, lai manā darbā būtu vairāk šādu sastāvdaļu? 

Tie bija jautājumi, kurus sev uzdeva ilggadēja medmāsa ar lielu profesionālo pieredzi pēc tam, kad viņa darbā bija sākusi justies saspringta, viegli garlaikota un “iestrēgusi”. Atbildes uz šiem jautājumiem mudināja viņu kļūt par mentori dažiem jaunākajiem kolēģiem, un tas palīdzēja viņai justies kompetentākai savā darbā un ciešāk saistītai ar kolēģiem, kā arī atkal atrast jēgu ikdienas gaitām. Šis izmaiņas medmāsas darba ikdienā uzlaboja viņas darba labklājību, un, kas svarīgi, nekādi nekaitēja slimnīcas vispārējam darbam un efektivitātei. Gluži otrādi, pateicoties mentorei, viņas kolēģi izjuta nepieciešamo atbalstu un kopējā atmosfēra darbā uzlabojās. 

(more…)

Saiknes veidošana starp uzvedības pētījumiem un praksi veselības uzlabošanai

Katrīna Brauna (Katherine Brown), Hertfordšīras Universitāte, Apvienotā Karaliste

Šī raksta saturs daļēji ir iegūts no manas pieredzes, strādājot gan universitātē, gan vietējās pašvaldības sabiedrības veselības departamentā un tādējādi liekot lietā iespēju savas pētniecības, intervenču izstrādes un novērtēšanas prasmes izmantot praksē.

Neatkarīgi no tā, vai jūs formulējat uzdevumu, pārvaldāt, izstrādājat vai sniedzat veselības aprūpes pakalpojumus, pastāv iespēja, ka būs vismaz kāds uzvedības aspekts, kas pakalpojuma saņēmējiem būs jāmaina, lai pakalpojums sekmīgi sasniegtu savus mērķus. Tas ir tāpēc, ka neatkarīgi no slimības/-ām, kurai/-ām ir paredzēts/-i jūsu pakalpojums/-i, neatkarīgi no tā, vai slimība ir lipīga (piemēram, gripa, Covid-19, tuberkuloze, seksuāli transmisīvās infekcijas) vai nav lipīga (piemēram, sirds slimības, HOPS, 2. tipa diabēts, aptaukošanās), cilvēku uzvedība ietekmē kopējo slimības slogu. Tas nenozīmē, ka cilvēki būtu vainojami par viņu slikto veselību un ka viņi ir vienīgie, kas ir atbildīgi par savu veselību un labklājību. Gluži pretēji! Cilvēka veselības stāvoklis ir arī ģenētisko, bioloģisko, sociālo un vides faktoru sekas. Šo faktoru ievērošana ir svarīga veselības uzlabošanai un aizsardzībai.

(more…)

Pazudis (un atrasts) tulkojumā jeb efektīva komunikācija ar klientiem

Zuzana Dankulincova, Pāvola Jozefa Šafarika universitāte, Slovākija

Lai gan lielākā daļa pētnieku atzīst, ka pētījumu rezultātu izplatīšana ir daļa no viņu ētiskās atbildības pret pētījuma dalībniekiem (un vēlas, lai no viņu pētījumu rezultātiem rastos skaidra un praktiska ietekme), pāreja no izpratnes par pierādījumu sniegtajiem rezultātiem līdz plašai tās pieņemšanai var aizņemt ilgu laiku. Ne vienmēr zinātnes atziņas tiek pielietotas ikdienas praksē; un ja tiek, tas visbiežāk netiek darīts konsekventi vai sistemātiski.

Kāpēc tā notiek? Milzīgais intervenču pētījumu un pētījumos radīto ieteikumu skaits veselības aprūpes speciālistiem rada ļoti lielu apstrādājamās informācijas apjomu. Pārskatot pierādījumus un ieteikumus, apsveriet, cik tie ir atbilstoši jūsu vietējai videi. Vai pētījumu ieteikumos aprakstītais konteksts ir attiecināms uz jūsu kontekstu? Vai jūsu rīcībā ir tas, kas vajadzīgs, lai īstenotu ieteikumus, vai arī jums trūkst nepieciešamo resursu un prasmju? Vai jūsu klientu rīcībā ir viss nepieciešamais, lai ievērotu ieteikumus? Pat visprecīzāk izstrādātā un daudzsološākā intervence nebūs efektīva, ja “nederēs” jūsu klientiem un/vai apstākļiem. Piemēram, varētu būt problemātiski ieteikt e-veselības intervenci cilvēkam, kam nav viedtālruņa vai datora vai ir zema digitālā pratība.

(more…)

Panākumi bez pārtraukuma: pārtraukumu nozīme veselības aprūpē

Džūlija Alana (Julia Allan), Aberdīnas Universitāte, Skotija

 

Mūsdienu dzīves ritms ir drudžains. Mēs arvien vairāk dzīvojam digitālā pasaulē, kur esam vienmēr “pieslēgušies” un kur patiesas atelpas periodi pēc darba ir reti. Daudzi cilvēki regulāri strādā garas darba stundas, un tas jo īpaši attiecas uz veselības aprūpes speciālistiem, kas strādā primārajos veselības aprūpes dienestos. Veselības aprūpes kontekstā darba laiks un prasības mēdz būt augstas, tipiska darba maiņa parasti pārsniedz 8 stundas, un nebeidzamais darba apjoms rada spriedzi. Ja pacientiem, kas ierodas nepārtraukti, nepieciešama neatliekama palīdzība, veselības aprūpes speciālistiem ir pienākums to nodrošināt neatkarīgi no tā, cik noslogoti viņi ir bijuši vai cik ilgi viņi ir strādājuši. Šo augsto prasību dēļ atpūtas pārtraukumu ignorēšana veselības aprūpes iestādēs ir ārkārtīgi izplatīta – piemēram, tiek ziņots, ka 1 no 10 medmāsām nekad neņem pienācīgu pārtraukumu, un 1 no 3 reti vai nemaz neizmanto pusdienu pārtraukumu savu maiņu laikā. (more…)

Kā saskaņot ziloni ar jātnieku: motivācijas loma

Antonio Labiza Palmeira (António Labisa Palmeira), “CIDEFES – Universidade Lusófona”, Portugāle; ISBNPA izpilddirektors 

Ilgtermiņa motivācija ar veselību saistītai uzvedībai var nākt no dažādiem avotiem. Uzvedības pētnieki joprojām cenšas noskaidrot, kā šie avoti sader cits ar citu. Piemēram, es skrienu gandrīz katru dienu un daru to jau vairāk nekā 30 gadus. Kā un kāpēc esmu spējis uzturēt šo uzvedības modeli?

Daniels Kānemans (Daniel Kahnemann) teiktu, ka darbojas divas motivācijas sistēmas: 1. sistēma, kas saistīta ar instinktiem un emocijām, un 2. sistēma, kas saistīta ar pārdomātu un apzinātu izvēli. Viņš varētu apgalvot, ka mani mudina skriet 2. sistēma, tāpēc ka es apzinos fizisko vingrinājumu radītos ieguvumus veselībai. No otras puses, Eds Dīsī (Ed Deci) varētu teikt, ka es esmu iekšēji motivēts skriet un daru to tāpēc, ka tas atbilst manām vērtībām un patībai un man tas patīk.

(more…)