Viktorija Vufa (Victoria Woof) un Deivids Frenčs (David French), Mančestras Universitāte, AK

Tradicionāli medicīnā un veselības psiholoģijā tiek uzskatīts, ka veselības aprūpes speciālisti sniedz pacientiem personalizētus viņu slimības riska datus ar mērķi novērst slimības. Ja komunikācija par riskiem veicina veselības uzvedības pārmaiņas, tā potenciāli var mazināt slimību attīstību un diagnosticēt slimības ārstējamā stadijā. Piemēram, izglītošana par sirds un asinsvadu slimību riskiem tiek sniegta ar mērķi veicināt fiziskās aktivitātes un uzlabot uzturu, lai šos riskus  varētu samazināt. Taču ir iespējami vēl citi mērķi un rezultāti, kas jāņem vērā, sniedzot informāciju par slimības riskiem. Vēl vairāk, – jāatceras, ka veselības aprūpes speciālistu un pacientu vai sabiedrības locekļu mērķi ne vienmēr ir saskaņoti. Ir identificēti vairāki saistīti riska komunikācijas mērķi, tostarp informācijā balstītas izvēles veicināšana un atbilstošu afektīvu reakciju  radīšana, kā arī uzvedības pārmaiņu rosināšana.

Pašreizējā risku komunikācijas prakse un sekas

Lai atvieglotu skaitliskas informācijas izpratni un uzlabotu risku komunikāciju, ir izmēģinātas dažādas pieejas datu atainošanai, piemēram, tiek izmantots riska vizuāls attēlojums ar ikonu virknēm (proti, ikonām, kas attēlo riskam pakļauto cilvēku skaitu). Tomēr informācijas saņēmējiem joprojām var būt grūtības izprast skaitļos bāzētus datus un to nozīmi,  un šādai riska informācijas sniegšanai pašai par sevi, šķiet, nav nozīmīgas vai ilgstošas ietekmes uz uzvedības pārmaiņām. Viens no iespējamiem izskaidrojumiem ietekmes trūkumam ir tāds, ka informācijas saņēmēju priekšstatu maiņa par viņu uzņēmību pret slimībām, izmantojot tikai skaitlisku informāciju par risku, ir salīdzinoši vāja intervence; savukārt pārliecībai par pašefektivitāti un spēju tikt galā ar grūtībām (t. i., cik  indivīda uzskatam, ka viņam piemīt spēja rīkoties), iespējams, ir pozitīvāka ietekme uz uzvedības maiņu.

Tomēr, kā minēts iepriekš, risku komunikācijai ir arī citi mērķi. Pētījumos par vēža risku noskaidrots, ka indivīdi saprot un spēj atsaukt atmiņā sava riska prognozes. Tomēr, neskatoties uz precīziem skaidrojumiem, šie cilvēki ne vienmēr tic, ka riska novērtējums atspoguļo viņu uztverto risku, un vairums no viņiem pārvērtē savu risku. Šķiet, ka indivīdiem jau iepriekš ir izveidojies priekšstats par savu risku, kas nemainās, kad tiek sniegts skaitlisks klīniskais novērtējums. Kas to varētu izraisīt?

Risku komunikācija un personīgo risku izvērtēšana

Personīgā pieredze saistībā ar ģimenes slimībām, personīgo gaidu un klīnisko aplēšu sakritība un personīgās idejas par cēloņiem ietekmē to, kā tiek uztverts un internalizēts klīniskā riska novērtējums – īpaši krūts vēža. Klīniskā riska aplēses sniegšanai ir maza ietekme uz emocionālajām reakcijām, bet jau esošās emocijas (izvērtētas pirms riska paziņošanas) ir spēcīgs riska aprēķinu uztveres un reakcijas prognozētājs. Ja mēs neatzīsim šāda veida faktus, mūsu izmantotās riska komunikācijas metodes nepalīdzēs pieņemt  informācijā balstītus lēmumus un precīzi novērtēt riskus.

Nesen publicētā kvalitatīvo pētījumu sistemātiskā pārskatā mēs esam uzsvēruši, ka ģimenē piedzīvotā krūts vēža smagums ietekmē sieviešu iesaistīšanos profilaktiskajā uzvedībā. Ja krūts vēzis nav galvenā prioritāte salīdzinājumā ar citām slimībām, iesaistīšanās profilakses pasākumos var tikt atstāta novārtā, jo citas slimības ģimenē rada lielāku satraukumu. Tāpat, ja iepriekšējās prognozes par risku nesakrīt ar klīniskā riska aplēsi, sievietes var reaģēt ar šaubām un šoku, un uzticēšanās novērtējumam var mazināties. Ja klīniskais novērtējums neatbilst iepriekšējiem uzskatiem un gaidām, ieteikumi veikt izmaiņas uzturā vai lietot profilaktiskos medikamentus  var netikt ņemti vērā.

Virzība uz personiskāku pieeju riska komunikācijai

Indivīds, kas saņem personalizētu slimības riska novērtējumu, nav pasīvs šīs informācijas saņēmējs. Tas ir cilvēks, kas izmanto savu sociālo kontekstu, personīgos aizspriedumus, vērtības un pieredzi, lai izprastu informāciju par savu risku, un šī izpratne var neatbilst informācijas sniedzēja mērķim vai statistiskajam riskam.

Būtu lietderīgs atklāts dialogs ar slimības riska informācijas saņēmēju, aptverot vairāk nekā tikai skaitlisko aplēsi, lai tuvinātu mērķus un datus. Lai efektīvi informētu par risku, veselības aprūpes speciālistam vispirms ir jākonstatē, kādas zināšanas un izpratne par konkrēto slimības risku cilvēkam ir pašreiz. Šādi rīkojoties, speciālists nodrošinātu sev un informācijas saņēmējam iespēju diskutēt par kopīgu izpratni, lai veiksmīgi atrisinātu pārpratumus un saskaņotu savus mērķus. Vairāk laika, kas veltīts individualizētas un pielāgotas atgriezeniskās saites sniegšanai, visticamāk, uzlabotu to, kā informācijas saņēmēji domā par savu risku, palielinātu abu pušu pārliecību par kopīgu informācijā balstītu lēmumu pieņemšanu, kā arī veicinātu ilgtspējīgas pārmaiņas veselības uzvedībā.

Praktiski ieteikumi:

• Kādi ir jūsu riska komunikācijas mērķi – pirms slimības riska informācijas sniegšanas ir svarīgi vispirms noteikt, kāds ir vēlamais informēšanas mērķis, – piemēram, uzvedības pārmaiņas vai informācijā balstītas izvēles. Kad mērķis ir noteikts, speciālistam ir jāņem vērā arī informācijas saņēmēja mērķi un jāsadarbojas, lai atrastu kopsaucēju.
• Uzsāciet dialogu ar informācijas saņēmēju – dodiet iespēju informācijas saņēmējam izteikt savas domas, lai novērtētu, kā viņš uztver savu risku un vai viņam ir nepieciešamās zināšanas, lai izdarītu informācijā balstītu izvēli, un palīdziet viņam izdarīt izvēli, lai kāda tā arī būtu.
• Ar cieņu apstrīdiet pārpratumus – sadarbojieties ar informācijas saņēmēju, lai apspriestu maldīgas idejas un novērstu zināšanu trūkumu. Tas radīs pamatus apzinātākai lēmumu pieņemšanai, ja tāds ir komunikācijas mērķis.
• Pielāgojiet savu komunikāciju – padomājiet par saņēmēja vajadzībām un izveidojiet labākos veidus, kā nodot zināšanas, lai iesaistītos jēgpilnā diskusijā. To var izdarīt, sadalot informācijas apjomu, proti, vispirms sniedzot īsu informāciju vai “kopsavilkumu” un vēlāk pēc pieprasījuma to papildinot ar detalizētāku materiālu.

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone