Autores: Kaira Hamiltona (Kyra Hamilton), Grifita Universitāte, Austrālija, un Eimija Pedena (Amy Peden), Jaunās Dienvidvelsas Universitāte, Austrālija

Slīkšana ir viens no galvenajiem, tomēr lielā mērā novēršamiem nāves un traumu cēloņiem, kas palicis nenovērtēts. Ir izplatīts mīts, ka slīkšana ne vienmēr ir letāla. Slīkšanas definīcija tika pārskatīta, lai precizētu, ka slīkšana ir process, nevis rezultāts. Slīkšanas procesa rezultāti var būt nāve (letāla slīkšana) vai izdzīvošana ar vai bez paliekošām sekām, piemēram, cerebrālā insulta un citiem neiroloģiskiem traucējumiem, ko izraisa skābekļa trūkums smadzenēs (ne letālas slīkšanas gadījumā). Plašsaziņas līdzekļos bieži tiek lietoti tādi termini kā “sausā slīkšana”, “sekundāra slīkšana” vai “gandrīz noslīkšana”, taču tie ir novecojuši un medicīniski neprecīzi, tāpēc ir pienācis laiks beigt tos lietot.

Kas un kur slīkst?

Pasaules Veselības organizācija (PVO) lēš, ka 2021. gadā pasaulē noslīkstot gāja bojā 300 000 cilvēku — tas ir vairāk nekā 30 cilvēku katru stundu. Pie tam šī statistika neietver nāves gadījumus noslīkstot plūdu un ūdens transporta negadījumu, piemēram, laivu apgāšanās un prāmju nogrimšanas rezultātā. Valstīs ar augstiem ienākumiem, piemēram, Austrālijā, šādu nelaimes gadījumu iekļaušana palielina slīkšanas rādītājus par 40 %; valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem pieaugums, visticamāk, ir vēl lielāks.

PVO pirmajā globālajā ziņojumā par slīkšanas novēršanas profilaksi ir norādīts, ka bērni līdz piecu gadu vecumam veido 24 % no visiem slīkšanas gadījumiem pasaulē, un vēl 19 % gadījumu tas notiek ar bērniem vecumā no 5 līdz 14 gadiem. Slīkšanas rādītāji ir trīs reizes augstāki valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem un tie  veido 92 % no visiem nāves gadījumiem noslīkstot. Fatālās slīkšanas rādītāju skaits vīriešu vidū ir divreiz lielāks nekā sieviešu vidū. Maziem bērniem visaugstākās riska zonas slīkšanai ir peldbaseini un ūdenstilpnes ap māju, savukārt pieaugušajiem lielāks risks ir dabiskajās ūdenskrātuvēs, piemēram, upēs, ezeros, dīķos, pludmalēs un okeānos.

Kas palielina risku un kas palīdz novērst slīkšanu?

Neskaitot vecumu, dzimumu un atrašanās vietu, slīkšanas risku palielina vairāki citi faktori. Tie ietver, piemēram, indivīda prasmes un uzvedību, piemēram, peldēšanas prasmes, ieiešanu plūdu ūdeņos, alkohola lietošanu un dažādas veselības problēmas, kas var palielināt apdraudējumu.

Citi faktori ir saistīti ar pašu ūdenstilpni: vai bērni tiek uzraudzīti un vai ir uzstādītas barjeras, lai novērstu netīšu piekļuvi; vai ir veikts dabiskajām ūdenstilpnēm raksturīgo apdraudējumu novērtējums un ir pārliecība par to novēršanu; vai ir izpratne par bīstamām straumēm, spēcīgām un mainīga virziena straumēm un zemūdens apdraudējumiem, piemēram, upē iekritušiem kokiem; un vai cilvēki izvēlas peldēties uzraudzītās vietās, piemēram, publiskos peldbaseinos un pludmalēs, ko uzrauga glābēji.

Daudzi citi faktori ietekmē slīkšanas risku, bet, par laimi, pastāv uz pierādījumiem balstītas profilakses stratēģijas. Piemēram, Austrālijā likumdošana par peldbaseinu žogiem apvienojumā ar izglītošanas un piespiedu ietekmes līdzekļiem ir samazinājusi bērnu slīkšanas nāves gadījumus peldbaseinos par vairāk nekā 50%. Līdzīgi arī Bangladešā programmas skolas vecuma bērniem par izdzīvošanu peldot ir izrādījušās izmaksu ziņā efektīvas, ievērojami samazinot nāves gadījumu skaitu, bērniem noslīkstot.

Likumi, kas nosaka drošības pasākumu ievērošanu uz laivām un kuģiem, piemēram, glābšanas vestu valkāšanu, palīdz samazināt slīkšanas risku, pārvietojoties pa ūdeni. Vienlaikus pētījumi par slīkšanu, tostarp slīkšanas reģistru uzturēšana un pārbaude, palīdz mums uzzināt vairāk par šo problēmu un atrast labākus veidus, kā to novērst.

Sistēmas līmeņa (“s-ietvara”) stratēģijas, piemēram, iepriekš minētie likumi un noteikumi, var palīdzēt veidot drošāku uzvedību visā populācijā. Tomēr, ja tās tiek apvienotas ar individuālā līmeņa (“i-ietvara”) intervencēm, piemēram, izglītošanu, sociālo atbalstu, prasmju apmācību, kopējā ietekme uz slīkšanas novēršanu var būt vēl lielāka.

Pētījumi liecina, ka cilvēku domas un izjūtas būtiski ietekmē viņu veselības uzvedību, tostarp drošu uzvedību pie ūdens. Piemēram, tādas lietas kā iepriekšējā pieredze; uzskati par drošas uzvedības priekšrocībām un trūkumiem un pārliecība par spēju rīkoties; darbības plānošana un riska uztvere, sociālais spiediens un lomas, kurās cilvēki sevi redz, ietekmē to, vai cilvēks veic pasākumus, lai novērstu slīkšanu.

Tikai ar zināšanām par drošību uz ūdens nepietiek, lai ilgtermiņā mainītu uzvedību. Tāpēc slīkšanas profilakses programmām jāizmanto pārbaudītas psiholoģiskās stratēģijas, lai patiešām panāktu pārmaiņas. Tā vietā, lai tikai brīdinātu par briesmām, tām jākoncentrējas uz pozitīvajiem ieguvumiem no drošības, piemēram, drošu izklaidi. Tām arī jāparāda, ka drošība uz ūdens ir normālas dzīves sastāvdaļa, iesaistot apmācībā draugus un ģimeni.

Veidojot pārliecību, ierobežojot piekļuvi riskantām vietām un mudinot cilvēkus plānot un sekot līdzi saviem drošības paradumiem, tiek veicinātas ilgstošas uzvedības izmaiņas.

Ko mēs varam darīt, lai nākotnē samazinātu noslīkšanas risku?

Kopš 2000. gada letālu slīkšanas gadījumu skaits pasaulē ir samazinājies par 38%, kas ir liels sasniegums. Taču progress nav bijis vienmērīgs. Daži reģioni, īpaši tie, kuros ir mazāk resursu, joprojām saskaras ar lielām problēmām, tostarp pieaugošiem riskiem, ko rada klimata pārmaiņas un migrācija pāri jūrām. Lai turpinātu virzīties uz priekšu, mums ir nepieciešami praktiski risinājumi, kas apvieno gan individuālas (piemēram, attieksmes maiņa par drošību uz ūdens), gan plašākas sistēmiskas izmaiņas (piemēram, labāka infrastruktūra un politikas). Šajos centienos varētu iesaistīties dažādas ieinteresētās puses, piemēram, valdība, kopienas, NVO un privātpersonas, kas var sniegt jēgpilnu ieguldījumu noslīkšanas novēršanā gan individuālā, gan sistēmas līmenī.

Praktiski ieteikumi

• Iestāties par stingrākiem likumiem, to izpildes kontroli un izglītošanu, lai novērstu slīkšanu. Tas ietver tādus pasākumus kā likumdošanu par baseinu žogiem, drošības standartus un marķējumu pārnēsājamiem baseiniem, kā arī alkohola lietošanas aizlieguma zonu izviešana augsta riska vietās, piemēram, pludmalēs un upju krastos. Tas nozīmē arī veicināt drošību  uz ūdens kā daļu no plašākas sistēmas, piemēram, peldēšanas nodarbībām skolās un apmācības par drošību plūdos, iegūstot autovadītāja apliecību.
• Veicināt drošību uz ūdens, koncentrējoties uz to, kā cilvēki par to domā un jūtas. Tas ietver pozitīvas attieksmes veicināšanu, piemēram, izpratni par priekšrocībām glābšanas vestu valkāšanai vai  bērnu pieskatīšanai pie ūdens. Tas nozīmē arī palīdzēt cilvēkiem justies pārliecinātiem par savu spēju saglabāt drošību, piemēram, izvairīties no braukšanas cauri plūdu ūdeņiem, valkāt glābšanas vestes, braucot ar laivu, un ierobežot alkohola lietošanu pie ūdens.
• Plānot aktivitātes uz ūdens. Tas nozīmē panākt, lai cilvēki pirms došanās pie ūdens pārdomātu drošības pasākumus, piemēram, paņemtu līdzi glābšanas vestes vai izvēlētos drošu maršrutu plūdu laikā. Sagatavotība palīdz novērst slīkšanu un nodrošina visu cilvēku drošību.
• Padarīt drošību uz ūdens par normālu ikdienas dzīves sastāvdaļu, piemēram, valkāt glābšanas vestes, rūpīgi pieskatīt bērnus un izvairīties no alkohola lietošanas pie ūdens. Ja šāda uzvedība ir izplatīta, to atbalsta draugi un ģimene, tad šādi rīkojas arvien vairāk cilvēku, tādējādi veicinot drošību visiem.
• Atzīmējiet Pasaules noslīkšanas novēršanas dienu 25. jūlijā. Apstājieties, lai pieminētu novēršamas slīkšanas dēļ zaudētās dzīvības un pārdomātu, kā mēs varam padarīt aktivitātes uz ūdens drošākas. Apņemieties mudināt kādu iemācīties peldēt, pašiem apmeklēt peldēšanas nodarbības, vairot izpratni par slīkšanas novēršanu vai vienkārši izbaudīt ūdeni, vienlaikus rādot drošas uzvedības piemēru citiem.

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane