When Mental Health Gets in the Way of Exercise: Meeting People Where They Are

By Amanda L. Rebar, University of South Carolina, USA

Physical activity is increasingly recommended as part of mental healthcare – and for good reason. The evidence is compelling: regular physical activity can reduce symptoms of depression and anxiety, improve wellbeing, and complement psychological and pharmacological treatments.

There is, however, a practical question at the heart of physical activity promotion for mental health: how do we support people to be active when poor mental health can undermine the motivation and capacity needed to do so?

When Symptoms Become Barriers to Being Active

Increasingly, research suggests that mental health symptoms are not simply barriers to physical activity; they are an important part of the process itself, shaping people’s motivation and capacity to be active.

For someone experiencing depression, anxiety, or high levels of stress, symptoms themselves may become important determinants of physical activity behavior. Depression can drain energy, make everyday tasks feel more effortful, and reduce the enjoyment people get from activities they once valued. Anxiety can make social settings, unfamiliar environments, or even the physical sensations associated with exercise feel uncomfortable or threatening. Stress can narrow attention to immediate demands, leaving little mental space for longer-term health goals.

Supporting Activity Through Changing Symptoms

In this way, mental health symptoms can influence not only how people feel, but also whether they are able to engage in behaviors that may support their mental health. Recognizing this shifts the focus from simply prescribing physical activity to supporting engagement with it.

How, then, can practitioners help people stay connected to physical activity when symptoms make participation difficult?

A useful starting point is recognizing that mental health is rarely static. Symptoms change over time, and so too will a person’s ability to engage in physical activity. Someone who is active and engaged one week may find the same activity much harder the next. These changes often reflect shifting symptoms and circumstances rather than a lack of commitment.

Viewing Setbacks as Information, Not Failure

This perspective encourages practitioners to move away from viewing lapses in activity as failures. When physical activity does not happen as planned, it provides information. Rather than asking why someone failed to follow through, it may be more useful to ask what got in the way. Was the goal unrealistic given their symptoms that week? Did fatigue make the activity too demanding? Did competing demands take priority? Or did the activity simply feel unenjoyable or overwhelming? Understanding these barriers can help practitioners and patients adapt future plans rather than abandoning them altogether.

Reducing Reliance on Motivation and Self-Control

A second implication is that support should not rely entirely on motivation. Motivation naturally ebbs and flows, particularly during periods of poor mental health. Practitioners can help create conditions that make activity easier to initiate and maintain.

Adapting Activity Goals to Changing Needs

Flexible goals, clear action plans, supportive environments, and consistent routines can all reduce reliance on momentary motivation. For example, goals may need to be flexible enough to accommodate changing symptoms, while action plans can help link activity to specific cues and opportunities in daily life.

Importantly, this does not mean lowering expectations. It means recognizing that progress is rarely linear. During more difficult periods, success may involve maintaining a routine, taking a short walk, or finding a manageable way to stay connected to movement. During periods when symptoms are less burdensome, goals can be expanded and activity increased.

Why Enjoyment Matters

Finally, enjoyment deserves greater attention in physical activity promotion. Recent evidence suggests that leisure-time physical activity has stronger associations with mental health than activity undertaken in other domains, highlighting that context matters. Activities that feel enjoyable, meaningful, and self-directed may be easier to sustain and more beneficial for mental health than activities undertaken purely because they are perceived as beneficial. Supporting people to find forms of movement they genuinely value may therefore be just as important as helping them achieve a particular activity goal.

Meeting People Where They Are

Together, these principles reflect what it means to meet people where they are. Not lowering expectations or abandoning goals, but adapting support to changing symptoms, circumstances, and opportunities.

Physical activity can be a powerful tool for supporting mental health. But recommending it is only the beginning. The real challenge (and opportunity) for practitioners is helping people stay connected to physical activity when symptoms make participation difficult. Meeting people where they are, adapting support as circumstances change, and treating setbacks as opportunities to learn may be just as important as the recommendation itself.

Practical Recommendations

  1. Expect fluctuations, not consistency.
    Mental health symptoms, motivation, and energy levels change over time. Discuss physical activity as something that may need to be adapted from week to week rather than expecting a steady, linear progression.
  2. Treat setbacks as information, not failure.
    When physical activity does not happen as planned, explore what got in the way. Was the goal unrealistic given current symptoms? Were there competing demands, environmental barriers, or challenges with enjoyment? Use these insights to refine future plans rather than abandoning them.
  3. Build plans that do not depend entirely on motivation.
    Help people identify simple routines, cues, and action plans that make activity easier to initiate, particularly on more difficult days. The goal is not to maximize motivation, but to reduce reliance on self-control.
  4. Prioritize engagement before progression.
    During periods of poorer mental health, staying engaged with physical activity may be more important than achieving guideline targets. A short walk, a familiar routine, or a manageable form of movement can help preserve confidence and provide a foundation for future progress.
  5. Make enjoyment a treatment target.
    Activities that feel meaningful, satisfying, or enjoyable are more likely to be sustained over time. Support people to find forms of movement they genuinely value rather than focusing exclusively on what appears optimal in theory.
Read more

Integratīvais pielāgošanās modelis nepārtrauktiem izaicinājumiem (IMACC): biopsihosociālās pielāgošanās izpratne un atbalstīšana 

 
Autori: Lis Dreijers Hammonds (Lis Dreijer Hammond), Alborgas universitāte (Dānija), Kristians Karlsens Hansesn (Christian Karlsen Hansen) un Martins Lēmkūls Kristensens (Martin Lehmkuhl Kristensen), Bēgļu rehabilitācijas centrs, Ziemeļjitlandes reģionālais veselības dienests (Dānija), un Šalotte Glintborga (Chalotte Glintborg), Alborgas universitāte (Dānija) 

Pēc saslimšanas vai citiem nozīmīgiem negatīviem dzīves notikumiem, dzīve bieži vien vairs neatgriežas iepriekšējas sliedēs. Cilvēkiem, kuri dzīvo ar ilgstošiem veselības traucējumiem, izaicinājums nav tikai simptomu pārvaldīšana, bet arī pielāgošanās citādai dzīvei. Ja šis pielāgošanās process tiek traucēts, tas var veicināt trauksmi, depresiju, sliktākus fiziskās veselības galarezultātus un biežāku veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu

(more…)

Read more

Helping caregivers when patients leave hospital: Practical lessons from co-production

By Kathryn McEwan, Northumbria University, UK

Sarah helped her father pack his belongings; relief mixed with rising anxiety. After five days in hospital following his stroke, he was being discharged. A nurse had briefly mentioned medication changes and follow-up appointments, but Sarah (who would be providing his care at home) hadn’t been part of those conversations. She left with a discharge summary she didn’t fully understand, unclear about warning signs to watch for, and no idea who to call if problems arose. Within 48 hours, her father was readmitted to hospital.

(more…)

Read more

Pārvarēt plaisu: vienlīdzības integrēšana ikdienas praksē 

Autores: Amanda Okonora (Amanda O’Connor), Klēra Blevita (Claire Blewitt) un Helēna Skoutere (Helen Skouteris), Monaša Universitāte, Melburna, Austrālija 

Vienlīdzība veselības aprūpē nozīmē, ka ikvienam ir taisnīga un godīga iespēja sasniegt labu veselību neatkarīgi no sociālekonomiskā stāvokļa, etniskās piederības, dzimuma vai citiem sociālajiem apstākļiem. Tomēr pašreizējās globālās tendences liecina par pieaugošām veselības aprūpes atšķirībām. Dzīvildzes atšķirības starp valstīm, ko bieži nosaka veselības aprūpes sistēmu strukturālie trūkumi, sistēmisks rasisms un aizspriedumi, kā arī nevienlīdzīgi sociālie, ekonomiskie un vides apstākļi, var ilgt vairāk nekā trīs desmitgades, un nevienlīdzība pieaug arī valstu iekšienē starp dažādām sociālajām grupām. 

Pamatcēloņi tam var šķist attāli no mūsu ikdienas darba. Tomēr veselības aprūpes speciālisti bieži strādā laika trūkuma, ierobežotu resursu un stingru protokolu apstākļos. Var šķist, ka vienlīdzība galvenokārt ir politikas vai sistēmas līmeņa jautājums. Tomēr vienlīdzība veidojas arī ikdienas situācijās veselības aprūpes iestādēs – kā tiek organizēti pakalpojumi, kā notiek komunikācija, kā tiek pieņemti lēmumi un kuri pacienti gūst labumu no pieejamās aprūpes. 

Katra konsultācija, pacienta aprūpes ceļš un pakalpojumu uzlabošanas iniciatīva darbojas kā neliela intervence. Risinājumu izvēles par pieraksta sistēmām, nosūtījumu kārtību, pacientu izglītošanas materiāliem, digitālajiem rīkiem un turpmākās aprūpes gaitu var mazināt vai palielināt plaisas pacientu starpā. Ja vienlīdzībai apzināti nepievērš uzmanību, standarta procedūras bieži vislabāk darbojas jau privileģētām grupām. Taču, ja par vienlīdzības aspektiem tiek domāts jau sākumā, ikdienas aprūpe kļūst pieejamāka, pieņemamāka un efektīvāka plašākam pacientu lokam. 

Uz vienlīdzību orientēta pieeja veselības aprūpē sākas ar apzinātu refleksiju un plānošanu. Komandām būtu skaidri jādefinē sava izpratne par vienlīdzību un jāapspriež, ko konkrētajā pakalpojumu kontekstā nozīmē taisnīga pakalpojumu pieejamība un taisnīgi rezultāti. Tas ietver gan to pacientu grupu identificēšanu, kas retāk saņem pakalpojumu, retāk ir līdzestīgi vai gūst labumu, gan arī praktisko barjeru analīzi, piemēram, valodas barjeras, veselībpratības, transporta pieejamības, digitālās pratības, izmaksu, stigmas vai negatīvas iepriekšējās pieredzes veselības aprūpē izvērtēšanu. 

Plānojot vienlīdzību veselības aprūpē, svarīgi ir arī atzīt pacientu un kopienu stiprās puses, ne tikai riskus un trūkumus, un mācīties no iepriekš veiktajiem uzlabojumiem. Piemēram, pieejamību aprūpei bērniem ar aptaukošanos reģionos un lauku teritorijās var uzlabot digitālos risinājumus medicīnā, medicīnas māsu lomas palielināšana primārajā aprūpē un veselības darbinieku labie piemēri konkrētā kopienā. 

Vēl viens būtisks pamatprincips ir dzīves pieredzes novērtēšana. Pacienti ir eksperti attiecībā uz savu veselību un dzīves apstākļiem. Viņu pieredze pakalpojumu saņemšanā atklāj šķēršļus un iespējas, ko neparāda izolētu klīnisko rādītāju izvērtēšana. Veselības aprūpes speciālisti var stiprināt vienlīdzību, veidojot strukturētus un pastāvīgus modeļus, kā uzklausīt viedokļus no paplašināta pacientu loka – uzklausot viņu partnerus (t.i., pacientus vai aprūpētājus, kuri tiek iesaistīti pakalpojumu izstrādē, novērtēšanā vai pārvaldībā, balstoties uz savu pieredzi), veidojot konsultatīvās grupas, atgriezeniskās saites sniegšanas sistēmas vai koprades aktivitātes, tādējādi nodrošinot, ka šis ieguldījums reāli ietekmē pakalpojumu realizāciju un komunikāciju. Piemēram, sadarbība ar jauniešiem, kuriem ir pieredze ar psihiskām saslimšanām, ir palīdzējusi izstrādāt pacientu ceļa kartes jauniešu psihiskās veselības sektoram, izveidot partnerības psihosociālo pakalpojumu dizainu un veikt tā izvērtēšanu kopienas līmenī. 

Svarīga ir arī reflektīvā prakse. Veselības aprūpes dalībnieku attiecībās līdz ar profesionālajām autoritātēm, institucionālajām lomām un zināšanu daudzveidību ir iekodētas varas atšķirības. Klīniskās prakses pārstāvjiem un pakalpojumu īstenošanas komandām nepieciešamas regulāras iespējas izvērtēt, kā dažādi pieņēmumi, stereotipi un laika ierobežojumi ietekmē lēmumus un savstarpējo mijiedarbību. Strukturēta refleksija, komandas diskusijas un atgriezeniskā saite no dažādiem pacientiem un kolēģiem palīdz atklāt “aklās zonas” un mazināt aizspriedumu ietekmi uz lēmumiem. Refleksijai jābūt nepārtrauktai un integrētai kvalitātes uzlabošanas procesos. Tas tiek īpaši uzsvērts darbā organizācijās ar maziem bērniem. Lai efektīvi atbalstītu bērnus, kurus ietekmējusi trauma, ir svarīga starpdisciplināra sadarbība, kā arī padziļināta un nepārtraukta refleksija par to, kādas prakses un politiku ietekmējoši lēmumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu šo bērnu veselības un labbūtības vienlīdzību. 

Uz vienlīdzību balstīta aprūpe tiek stiprināta, izmantojot atbilstošus konceptuālos ietvarus. Pieejas, kas pievēršas veselības sociālajiem cēloņiem, starpnozaru plānošanai, strukturālajai diskriminācijai un kultūras aspektos balstītai aprūpei, palīdz īstenot vienlīdzību nevis abstrakti, bet praktiskos lēmumos. Šīs pieejas palīdz profesionāļiem interpretēt nelīdzestību, neīstenotus apmeklējumus, komunikācijas grūtības un riska uzvedību – novirzot uzmanību no “nelīdzestīgiem pacientiem” uz neatbilstošām sistēmām un pakalpojumu saņemšanas kontekstiem veselība aprūpes ietvaros. 

Nevienlīdzību veselības aprūpē rada lielas sistēmas, taču tā tiek arī pastiprināta vai mazināta ar ikdienas darbībām veselības aprūpē. Tāpēc vienlīdzības ievērošana nav atdalāma no kvalitatīvas klīniskās aprūpes – vienlīdzība ir tās sastāvdaļa.  

Praktiskie ieteikumi 

Saglabājiet atvērtu skatījumu un domāšanu. Padziļiniet savu izpratni par nevienlīdzību veselības aprūpē un tās strukturālajiem cēloņiem. Reflektējiet par savu profesionālo lomu, pieņēmumiem un iespējamajiem neapzinātajiem aizspriedumiem, kā arī to ietekmi uz komunikāciju, klīniskajiem lēmumiem un pacientu gaidām. Iekļaujiet īsus refleksijas brīžus ikdienas praksē un komandas sanāksmēs.
Aktīvi meklējiet un uzklausiet dažādus pacientus. Nepaļaujieties tikai uz standarta apmierinātības aptaujām. Radiet vienkāršas, atkārtotas iespējas apzināt viedokļus no dažādām pacientu grupām, īpaši tām, kas retāk izmanto pakalpojumus vai pārtrauc ārstēšanos, lai izprastu viņu barjeras, kas traucē holistiskai aprūpei. Sadarbojieties ar pacientu pārstāvjiem un kopienas organizācijām un skaidri parādiet, ka viņu ieguldījums tiek novērtēts un sekmē pakalpojumu pielāgošanu.
Kritiski izvērtējiet izmantotos rīkus un procedūras. Klīniskie ceļi, izglītojošie materiāli, digitālie portāli un uzvedības maiņas rīki bieži ir veidoti cilvēkiem ar augstu veselībpratību un pieejamiem resursiem. Pārskatiet, vai tie ir saprotami, kultūrām atbilstoši un pieejami. Ja nepieciešams, pielāgojiet valodu un formātu. Iepazīstieties ar teorijām un aktīvi iesaistieties vienlīdzības ieviešanā.
Esiet gatavi apstrīdēt nevienlīdzīgas prakses un struktūras. Pievērsiet uzmanību tam, kuri pacienti neierodas uz vizītēm, kuri pakalpojuma saņemšanai tiek sūtīti citur un kuri gūst vismazāko labumu. Apspriediet šos novērojumus komandā un ar pacientiem, lai izprastu cēloņus. Iestājieties par pacientu vajadzībām – tas var ietvert elastīgu pierakstu iespēju veidošanu, tulku pieejamību, izbraukuma pakalpojumus un mērķtiecīgu atbalsta resursu sadali.
Novērtējiet dažādus pierādījumu veidus. Apvienojiet klīniskās vadlīnijas un kvantitatīvos datus ar pacientu stāstiem, vadošo darbinieku pieredzi un kopienas zināšanām. Dažādi pierādījumi kopā sniedz pilnīgāku priekšstatu par to, kas darbojas reālajā praksē un kādā veidā. 

Tulkoja: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Read more

Mazāk sēdēt: mazas izmaiņas, kas sniedz būtisku atšķirību

Autore: Zofija Ščuka (Zofia Szczuka), SWPS Universitāte, Polija un Dīkina Universitāte, Austrālija

Mazkustīgs dzīvesveids: vairāk nekā tikai “nebūt aktīvam”

Ieguvumi veselībai no fiziskās aktivitātes palielināšanas ir plaši zināmi. Bet vai mēs pievēršam tādu pašu uzmanību tā sauktajam “mazkustīgajam dzīvesveidam”?

Mazkustīgs dzīvesveids ir jebkādas nomoda aktivitātes, ko veicam dienas laikā sēžot vai guļot, un kas no mūsu ķermeņa prasa ļoti maz enerģijas. Būtiski, ka mazkustīgs dzīvesveids NAV tas pats, kas zema fiziskā aktivitāte. Jūs varat ik rītu veikt 30 minūšu skrējienus, bet pārējo dienas daļu joprojām pavadīt ilgstoši sēžot darbā vai mājās. To dažreiz sauc par “aktīvā dīvāna kartupeļa” fenomenu, kur regulāras fiziskās aktivitātes pastāv līdzās ilgām sēdēšanas stundām. Mazkustīga dzīvesveida samazināšana un fiziskās aktivitātes palielināšana ir vispāratzīti mērķi pašreizējās Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijās.

(more…)

Read more

Atbalsts veselības aprūpes darbiniekiem saistībā ar cilvēku nevēlēšanos vakcinēties 

Davna Holforda (Dawn Holford), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste, Linda Karlsone (Linda Karlsson), Turku Universitāte, Somija, Frederike Tauberte (Frederike Taubert), Erfurtes Universitāte, Vācija, Emma C. Andersone (Emma C. Anderson), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste, Virdžīnija C. Goulda (Virginia C. Gould), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste 

Pārskatīt maldīgus priekšstatus par vakcināciju 

Vakcinācija ir viens no veiksmīgākajiem sabiedrības veselības instrumentiem – tiek lēsts, ka tā glābj 6 dzīvības katru minūti. Taču vakcinācija saskaras arī ar sabiedrības pretestību, un pastāvīgā dezinformācija grauj sabiedrības uzticēšanos vakcinācijai un rada izaicinājumus veselības aprūpes darbiniekiem, kuri iesaistīti vakcinēšanā. Kā veselības aprūpes darbiniekiem spēt izsekot maldinošu stāstu plūdiem par vakcīnām? Ko viņiem teikt pacientiem, kuri min šos stāstus kā iemeslus nevakcinēties vai nevakcinēt savus bērnus? 

(more…)

Read more

Pārdomājot, kā novecojot saglabāt aktivitāti un veselību

Autore: Aina Čalabajeva (Aïna Chalabaev), Grenobles Alpu Universitāte, Francija

Jau iepriekšejās tēmās esam minējuši, ka pētījumos ir labi pierādīti ieguvumi no regulārām fiziskajām aktivitātēm veselībai cilvēkiem vecumā pēc 65 gadiem. Pasaules Veselības organizācija ir noteikusi skaidras vadlīnijas par tādu aktivitāšu apjomu un veidu, kas saistīti ar ieguvumiem veselībai. Tomēr visā pasaulē vecāka gadagājuma cilvēki joprojām ir viena no neaktīvākajām iedzīvotāju grupām.

(more…)

Read more

MyLifeTool: A person-centred, holistic approach to the self-management of long-term conditions

By Dr Stephanie Kılınç, Teesside University, UK and Jo Cole, the Tees Valley, Durham and North Yorkshire Neurological Alliance, UK 

Long-term conditions are a major concern for global health care systems given their high prevalence and disease burden, including their significant impact on disability-adjusted life years.  They also have a significant negative impact on health-related quality of life and are associated with higher rates of anxiety and depression than the general population.

MyLifeTool is a self-management tool for people living with any long-term condition (e.g. diabetes, multiple sclerosis, chronic pain, asthma, anxiety, neurodevelopmental conditions, Acquired Brain Injury, Fibromyalgia).  It was developed in partnership with people with long-term conditions, members of Neuro Key and psychologists from Teesside University.  It is underpinned by our self-management framework which takes a person-centred, non-instructive perspective on self-management.  People with long-term conditions were at the heart of the project, forging the decisions on what MyLifeTool would become and choosing the name. (more…)

Read more

Virs ūdens: Slīkšanas novēršanas profilakse visos līmeņos 

Autores: Kaira Hamiltona (Kyra Hamilton), Grifita Universitāte, Austrālija, un Eimija Pedena (Amy Peden), Jaunās Dienvidvelsas Universitāte, Austrālija

Slīkšana ir viens no galvenajiem, tomēr lielā mērā novēršamiem nāves un traumu cēloņiem, kas palicis nenovērtēts. Ir izplatīts mīts, ka slīkšana ne vienmēr ir letāla. Slīkšanas definīcija tika pārskatīta, lai precizētu, ka slīkšana ir process, nevis rezultāts. Slīkšanas procesa rezultāti var būt nāve (letāla slīkšana) vai izdzīvošana ar vai bez paliekošām sekām, piemēram, cerebrālā insulta un citiem neiroloģiskiem traucējumiem, ko izraisa skābekļa trūkums smadzenēs (ne letālas slīkšanas gadījumā). Plašsaziņas līdzekļos bieži tiek lietoti tādi termini kā “sausā slīkšana”, “sekundāra slīkšana” vai “gandrīz noslīkšana”, taču tie ir novecojuši un medicīniski neprecīzi, tāpēc ir pienācis laiks beigt tos lietot.

Kas un kur slīkst?

Pasaules Veselības organizācija (PVO) lēš, ka 2021. gadā pasaulē noslīkstot gāja bojā 300 000 cilvēku — tas ir vairāk nekā 30 cilvēku katru stundu. Pie tam šī statistika neietver nāves gadījumus noslīkstot plūdu un ūdens transporta negadījumu, piemēram, laivu apgāšanās un prāmju nogrimšanas rezultātā. Valstīs ar augstiem ienākumiem, piemēram, Austrālijā, šādu nelaimes gadījumu iekļaušana palielina slīkšanas rādītājus par 40 %; valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem pieaugums, visticamāk, ir vēl lielāks.

PVO pirmajā globālajā ziņojumā par slīkšanas novēršanas profilaksi ir norādīts, ka bērni līdz piecu gadu vecumam veido 24 % no visiem slīkšanas gadījumiem pasaulē, un vēl 19 % gadījumu tas notiek ar bērniem vecumā no 5 līdz 14 gadiem. Slīkšanas rādītāji ir trīs reizes augstāki valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem un tie  veido 92 % no visiem nāves gadījumiem noslīkstot. Fatālās slīkšanas rādītāju skaits vīriešu vidū ir divreiz lielāks nekā sieviešu vidū. Maziem bērniem visaugstākās riska zonas slīkšanai ir peldbaseini un ūdenstilpnes ap māju, savukārt pieaugušajiem lielāks risks ir dabiskajās ūdenskrātuvēs, piemēram, upēs, ezeros, dīķos, pludmalēs un okeānos.

Kas palielina risku un kas palīdz novērst slīkšanu?

Neskaitot vecumu, dzimumu un atrašanās vietu, slīkšanas risku palielina vairāki citi faktori. Tie ietver, piemēram, indivīda prasmes un uzvedību, piemēram, peldēšanas prasmes, ieiešanu plūdu ūdeņos, alkohola lietošanu un dažādas veselības problēmas, kas var palielināt apdraudējumu.

Citi faktori ir saistīti ar pašu ūdenstilpni: vai bērni tiek uzraudzīti un vai ir uzstādītas barjeras, lai novērstu netīšu piekļuvi; vai ir veikts dabiskajām ūdenstilpnēm raksturīgo apdraudējumu novērtējums un ir pārliecība par to novēršanu; vai ir izpratne par bīstamām straumēm, spēcīgām un mainīga virziena straumēm un zemūdens apdraudējumiem, piemēram, upē iekritušiem kokiem; un vai cilvēki izvēlas peldēties uzraudzītās vietās, piemēram, publiskos peldbaseinos un pludmalēs, ko uzrauga glābēji.

Daudzi citi faktori ietekmē slīkšanas risku, bet, par laimi, pastāv uz pierādījumiem balstītas profilakses stratēģijas. Piemēram, Austrālijā likumdošana par peldbaseinu žogiem apvienojumā ar izglītošanas un piespiedu ietekmes līdzekļiem ir samazinājusi bērnu slīkšanas nāves gadījumus peldbaseinos par vairāk nekā 50%. Līdzīgi arī Bangladešā programmas skolas vecuma bērniem par izdzīvošanu peldot ir izrādījušās izmaksu ziņā efektīvas, ievērojami samazinot nāves gadījumu skaitu, bērniem noslīkstot.

Likumi, kas nosaka drošības pasākumu ievērošanu uz laivām un kuģiem, piemēram, glābšanas vestu valkāšanu, palīdz samazināt slīkšanas risku, pārvietojoties pa ūdeni. Vienlaikus pētījumi par slīkšanu, tostarp slīkšanas reģistru uzturēšana un pārbaude, palīdz mums uzzināt vairāk par šo problēmu un atrast labākus veidus, kā to novērst.

Sistēmas līmeņa (“s-ietvara”) stratēģijas, piemēram, iepriekš minētie likumi un noteikumi, var palīdzēt veidot drošāku uzvedību visā populācijā. Tomēr, ja tās tiek apvienotas ar individuālā līmeņa (“i-ietvara”) intervencēm, piemēram, izglītošanu, sociālo atbalstu, prasmju apmācību, kopējā ietekme uz slīkšanas novēršanu var būt vēl lielāka.

Pētījumi liecina, ka cilvēku domas un izjūtas būtiski ietekmē viņu veselības uzvedību, tostarp drošu uzvedību pie ūdens. Piemēram, tādas lietas kā iepriekšējā pieredze; uzskati par drošas uzvedības priekšrocībām un trūkumiem un pārliecība par spēju rīkoties; darbības plānošana un riska uztvere, sociālais spiediens un lomas, kurās cilvēki sevi redz, ietekmē to, vai cilvēks veic pasākumus, lai novērstu slīkšanu.

Tikai ar zināšanām par drošību uz ūdens nepietiek, lai ilgtermiņā mainītu uzvedību. Tāpēc slīkšanas profilakses programmām jāizmanto pārbaudītas psiholoģiskās stratēģijas, lai patiešām panāktu pārmaiņas. Tā vietā, lai tikai brīdinātu par briesmām, tām jākoncentrējas uz pozitīvajiem ieguvumiem no drošības, piemēram, drošu izklaidi. Tām arī jāparāda, ka drošība uz ūdens ir normālas dzīves sastāvdaļa, iesaistot apmācībā draugus un ģimeni.

Veidojot pārliecību, ierobežojot piekļuvi riskantām vietām un mudinot cilvēkus plānot un sekot līdzi saviem drošības paradumiem, tiek veicinātas ilgstošas uzvedības izmaiņas.

Ko mēs varam darīt, lai nākotnē samazinātu noslīkšanas risku?

Kopš 2000. gada letālu slīkšanas gadījumu skaits pasaulē ir samazinājies par 38%, kas ir liels sasniegums. Taču progress nav bijis vienmērīgs. Daži reģioni, īpaši tie, kuros ir mazāk resursu, joprojām saskaras ar lielām problēmām, tostarp pieaugošiem riskiem, ko rada klimata pārmaiņas un migrācija pāri jūrām. Lai turpinātu virzīties uz priekšu, mums ir nepieciešami praktiski risinājumi, kas apvieno gan individuālas (piemēram, attieksmes maiņa par drošību uz ūdens), gan plašākas sistēmiskas izmaiņas (piemēram, labāka infrastruktūra un politikas). Šajos centienos varētu iesaistīties dažādas ieinteresētās puses, piemēram, valdība, kopienas, NVO un privātpersonas, kas var sniegt jēgpilnu ieguldījumu noslīkšanas novēršanā gan individuālā, gan sistēmas līmenī.

Praktiski ieteikumi

  • Iestāties par stingrākiem likumiem, to izpildes kontroli un izglītošanu, lai novērstu slīkšanu. Tas ietver tādus pasākumus kā likumdošanu par baseinu žogiem, drošības standartus un marķējumu pārnēsājamiem baseiniem, kā arī alkohola lietošanas aizlieguma zonu izviešana augsta riska vietās, piemēram, pludmalēs un upju krastos. Tas nozīmē arī veicināt drošību  uz ūdens kā daļu no plašākas sistēmas, piemēram, peldēšanas nodarbībām skolās un apmācības par drošību plūdos, iegūstot autovadītāja apliecību.
  • Veicināt drošību uz ūdens, koncentrējoties uz to, kā cilvēki par to domā un jūtas. Tas ietver pozitīvas attieksmes veicināšanu, piemēram, izpratni par priekšrocībām glābšanas vestu valkāšanai vai  bērnu pieskatīšanai pie ūdens. Tas nozīmē arī palīdzēt cilvēkiem justies pārliecinātiem par savu spēju saglabāt drošību, piemēram, izvairīties no braukšanas cauri plūdu ūdeņiem, valkāt glābšanas vestes, braucot ar laivu, un ierobežot alkohola lietošanu pie ūdens.
  • Plānot aktivitātes uz ūdens. Tas nozīmē panākt, lai cilvēki pirms došanās pie ūdens pārdomātu drošības pasākumus, piemēram, paņemtu līdzi glābšanas vestes vai izvēlētos drošu maršrutu plūdu laikā. Sagatavotība palīdz novērst slīkšanu un nodrošina visu cilvēku drošību.
  • Padarīt drošību uz ūdens par normālu ikdienas dzīves sastāvdaļu, piemēram, valkāt glābšanas vestes, rūpīgi pieskatīt bērnus un izvairīties no alkohola lietošanas pie ūdens. Ja šāda uzvedība ir izplatīta, to atbalsta draugi un ģimene, tad šādi rīkojas arvien vairāk cilvēku, tādējādi veicinot drošību visiem.
  • Atzīmējiet Pasaules noslīkšanas novēršanas dienu 25. jūlijā. Apstājieties, lai pieminētu novēršamas slīkšanas dēļ zaudētās dzīvības un pārdomātu, kā mēs varam padarīt aktivitātes uz ūdens drošākas. Apņemieties mudināt kādu iemācīties peldēt, pašiem apmeklēt peldēšanas nodarbības, vairot izpratni par slīkšanas novēršanu vai vienkārši izbaudīt ūdeni, vienlaikus rādot drošas uzvedības piemēru citiem.

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane

Read more