Communication, Interventions, Patient engagement, Planning, Public Health

Pārvarēt plaisu: vienlīdzības integrēšana ikdienas praksē 

Autores: Amanda Okonora (Amanda O’Connor), Klēra Blevita (Claire Blewitt) un Helēna Skoutere (Helen Skouteris), Monaša Universitāte, Melburna, Austrālija 

Vienlīdzība veselības aprūpē nozīmē, ka ikvienam ir taisnīga un godīga iespēja sasniegt labu veselību neatkarīgi no sociālekonomiskā stāvokļa, etniskās piederības, dzimuma vai citiem sociālajiem apstākļiem. Tomēr pašreizējās globālās tendences liecina par pieaugošām veselības aprūpes atšķirībām. Dzīvildzes atšķirības starp valstīm, ko bieži nosaka veselības aprūpes sistēmu strukturālie trūkumi, sistēmisks rasisms un aizspriedumi, kā arī nevienlīdzīgi sociālie, ekonomiskie un vides apstākļi, var ilgt vairāk nekā trīs desmitgades, un nevienlīdzība pieaug arī valstu iekšienē starp dažādām sociālajām grupām. 

Pamatcēloņi tam var šķist attāli no mūsu ikdienas darba. Tomēr veselības aprūpes speciālisti bieži strādā laika trūkuma, ierobežotu resursu un stingru protokolu apstākļos. Var šķist, ka vienlīdzība galvenokārt ir politikas vai sistēmas līmeņa jautājums. Tomēr vienlīdzība veidojas arī ikdienas situācijās veselības aprūpes iestādēs – kā tiek organizēti pakalpojumi, kā notiek komunikācija, kā tiek pieņemti lēmumi un kuri pacienti gūst labumu no pieejamās aprūpes. 

Katra konsultācija, pacienta aprūpes ceļš un pakalpojumu uzlabošanas iniciatīva darbojas kā neliela intervence. Risinājumu izvēles par pieraksta sistēmām, nosūtījumu kārtību, pacientu izglītošanas materiāliem, digitālajiem rīkiem un turpmākās aprūpes gaitu var mazināt vai palielināt plaisas pacientu starpā. Ja vienlīdzībai apzināti nepievērš uzmanību, standarta procedūras bieži vislabāk darbojas jau privileģētām grupām. Taču, ja par vienlīdzības aspektiem tiek domāts jau sākumā, ikdienas aprūpe kļūst pieejamāka, pieņemamāka un efektīvāka plašākam pacientu lokam. 

Uz vienlīdzību orientēta pieeja veselības aprūpē sākas ar apzinātu refleksiju un plānošanu. Komandām būtu skaidri jādefinē sava izpratne par vienlīdzību un jāapspriež, ko konkrētajā pakalpojumu kontekstā nozīmē taisnīga pakalpojumu pieejamība un taisnīgi rezultāti. Tas ietver gan to pacientu grupu identificēšanu, kas retāk saņem pakalpojumu, retāk ir līdzestīgi vai gūst labumu, gan arī praktisko barjeru analīzi, piemēram, valodas barjeras, veselībpratības, transporta pieejamības, digitālās pratības, izmaksu, stigmas vai negatīvas iepriekšējās pieredzes veselības aprūpē izvērtēšanu. 

Plānojot vienlīdzību veselības aprūpē, svarīgi ir arī atzīt pacientu un kopienu stiprās puses, ne tikai riskus un trūkumus, un mācīties no iepriekš veiktajiem uzlabojumiem. Piemēram, pieejamību aprūpei bērniem ar aptaukošanos reģionos un lauku teritorijās var uzlabot digitālos risinājumus medicīnā, medicīnas māsu lomas palielināšana primārajā aprūpē un veselības darbinieku labie piemēri konkrētā kopienā. 

Vēl viens būtisks pamatprincips ir dzīves pieredzes novērtēšana. Pacienti ir eksperti attiecībā uz savu veselību un dzīves apstākļiem. Viņu pieredze pakalpojumu saņemšanā atklāj šķēršļus un iespējas, ko neparāda izolētu klīnisko rādītāju izvērtēšana. Veselības aprūpes speciālisti var stiprināt vienlīdzību, veidojot strukturētus un pastāvīgus modeļus, kā uzklausīt viedokļus no paplašināta pacientu loka – uzklausot viņu partnerus (t.i., pacientus vai aprūpētājus, kuri tiek iesaistīti pakalpojumu izstrādē, novērtēšanā vai pārvaldībā, balstoties uz savu pieredzi), veidojot konsultatīvās grupas, atgriezeniskās saites sniegšanas sistēmas vai koprades aktivitātes, tādējādi nodrošinot, ka šis ieguldījums reāli ietekmē pakalpojumu realizāciju un komunikāciju. Piemēram, sadarbība ar jauniešiem, kuriem ir pieredze ar psihiskām saslimšanām, ir palīdzējusi izstrādāt pacientu ceļa kartes jauniešu psihiskās veselības sektoram, izveidot partnerības psihosociālo pakalpojumu dizainu un veikt tā izvērtēšanu kopienas līmenī. 

Svarīga ir arī reflektīvā prakse. Veselības aprūpes dalībnieku attiecībās līdz ar profesionālajām autoritātēm, institucionālajām lomām un zināšanu daudzveidību ir iekodētas varas atšķirības. Klīniskās prakses pārstāvjiem un pakalpojumu īstenošanas komandām nepieciešamas regulāras iespējas izvērtēt, kā dažādi pieņēmumi, stereotipi un laika ierobežojumi ietekmē lēmumus un savstarpējo mijiedarbību. Strukturēta refleksija, komandas diskusijas un atgriezeniskā saite no dažādiem pacientiem un kolēģiem palīdz atklāt “aklās zonas” un mazināt aizspriedumu ietekmi uz lēmumiem. Refleksijai jābūt nepārtrauktai un integrētai kvalitātes uzlabošanas procesos. Tas tiek īpaši uzsvērts darbā organizācijās ar maziem bērniem. Lai efektīvi atbalstītu bērnus, kurus ietekmējusi trauma, ir svarīga starpdisciplināra sadarbība, kā arī padziļināta un nepārtraukta refleksija par to, kādas prakses un politiku ietekmējoši lēmumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu šo bērnu veselības un labbūtības vienlīdzību. 

Uz vienlīdzību balstīta aprūpe tiek stiprināta, izmantojot atbilstošus konceptuālos ietvarus. Pieejas, kas pievēršas veselības sociālajiem cēloņiem, starpnozaru plānošanai, strukturālajai diskriminācijai un kultūras aspektos balstītai aprūpei, palīdz īstenot vienlīdzību nevis abstrakti, bet praktiskos lēmumos. Šīs pieejas palīdz profesionāļiem interpretēt nelīdzestību, neīstenotus apmeklējumus, komunikācijas grūtības un riska uzvedību – novirzot uzmanību no “nelīdzestīgiem pacientiem” uz neatbilstošām sistēmām un pakalpojumu saņemšanas kontekstiem veselība aprūpes ietvaros. 

Nevienlīdzību veselības aprūpē rada lielas sistēmas, taču tā tiek arī pastiprināta vai mazināta ar ikdienas darbībām veselības aprūpē. Tāpēc vienlīdzības ievērošana nav atdalāma no kvalitatīvas klīniskās aprūpes – vienlīdzība ir tās sastāvdaļa.  

Praktiskie ieteikumi 

Saglabājiet atvērtu skatījumu un domāšanu. Padziļiniet savu izpratni par nevienlīdzību veselības aprūpē un tās strukturālajiem cēloņiem. Reflektējiet par savu profesionālo lomu, pieņēmumiem un iespējamajiem neapzinātajiem aizspriedumiem, kā arī to ietekmi uz komunikāciju, klīniskajiem lēmumiem un pacientu gaidām. Iekļaujiet īsus refleksijas brīžus ikdienas praksē un komandas sanāksmēs.
Aktīvi meklējiet un uzklausiet dažādus pacientus. Nepaļaujieties tikai uz standarta apmierinātības aptaujām. Radiet vienkāršas, atkārtotas iespējas apzināt viedokļus no dažādām pacientu grupām, īpaši tām, kas retāk izmanto pakalpojumus vai pārtrauc ārstēšanos, lai izprastu viņu barjeras, kas traucē holistiskai aprūpei. Sadarbojieties ar pacientu pārstāvjiem un kopienas organizācijām un skaidri parādiet, ka viņu ieguldījums tiek novērtēts un sekmē pakalpojumu pielāgošanu.
Kritiski izvērtējiet izmantotos rīkus un procedūras. Klīniskie ceļi, izglītojošie materiāli, digitālie portāli un uzvedības maiņas rīki bieži ir veidoti cilvēkiem ar augstu veselībpratību un pieejamiem resursiem. Pārskatiet, vai tie ir saprotami, kultūrām atbilstoši un pieejami. Ja nepieciešams, pielāgojiet valodu un formātu. Iepazīstieties ar teorijām un aktīvi iesaistieties vienlīdzības ieviešanā.
Esiet gatavi apstrīdēt nevienlīdzīgas prakses un struktūras. Pievērsiet uzmanību tam, kuri pacienti neierodas uz vizītēm, kuri pakalpojuma saņemšanai tiek sūtīti citur un kuri gūst vismazāko labumu. Apspriediet šos novērojumus komandā un ar pacientiem, lai izprastu cēloņus. Iestājieties par pacientu vajadzībām – tas var ietvert elastīgu pierakstu iespēju veidošanu, tulku pieejamību, izbraukuma pakalpojumus un mērķtiecīgu atbalsta resursu sadali.
Novērtējiet dažādus pierādījumu veidus. Apvienojiet klīniskās vadlīnijas un kvantitatīvos datus ar pacientu stāstiem, vadošo darbinieku pieredzi un kopienas zināšanām. Dažādi pierādījumi kopā sniedz pilnīgāku priekšstatu par to, kas darbojas reālajā praksē un kādā veidā. 

Tulkoja: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Read more
Goal setting, Habit, Interventions, Physical activity, Public Health, Self-regulation

Mazāk sēdēt: mazas izmaiņas, kas sniedz būtisku atšķirību

Autore: Zofija Ščuka (Zofia Szczuka), SWPS Universitāte, Polija un Dīkina Universitāte, Austrālija

Mazkustīgs dzīvesveids: vairāk nekā tikai “nebūt aktīvam”

Ieguvumi veselībai no fiziskās aktivitātes palielināšanas ir plaši zināmi. Bet vai mēs pievēršam tādu pašu uzmanību tā sauktajam “mazkustīgajam dzīvesveidam”?

Mazkustīgs dzīvesveids ir jebkādas nomoda aktivitātes, ko veicam dienas laikā sēžot vai guļot, un kas no mūsu ķermeņa prasa ļoti maz enerģijas. Būtiski, ka mazkustīgs dzīvesveids NAV tas pats, kas zema fiziskā aktivitāte. Jūs varat ik rītu veikt 30 minūšu skrējienus, bet pārējo dienas daļu joprojām pavadīt ilgstoši sēžot darbā vai mājās. To dažreiz sauc par “aktīvā dīvāna kartupeļa” fenomenu, kur regulāras fiziskās aktivitātes pastāv līdzās ilgām sēdēšanas stundām. Mazkustīga dzīvesveida samazināšana un fiziskās aktivitātes palielināšana ir vispāratzīti mērķi pašreizējās Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijās.

(more…)

Read more
Behavioural theory, Communication, Interventions, Public Health

Atbalsts veselības aprūpes darbiniekiem saistībā ar cilvēku nevēlēšanos vakcinēties 

Davna Holforda (Dawn Holford), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste, Linda Karlsone (Linda Karlsson), Turku Universitāte, Somija, Frederike Tauberte (Frederike Taubert), Erfurtes Universitāte, Vācija, Emma C. Andersone (Emma C. Anderson), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste, Virdžīnija C. Goulda (Virginia C. Gould), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste 

Pārskatīt maldīgus priekšstatus par vakcināciju 

Vakcinācija ir viens no veiksmīgākajiem sabiedrības veselības instrumentiem – tiek lēsts, ka tā glābj 6 dzīvības katru minūti. Taču vakcinācija saskaras arī ar sabiedrības pretestību, un pastāvīgā dezinformācija grauj sabiedrības uzticēšanos vakcinācijai un rada izaicinājumus veselības aprūpes darbiniekiem, kuri iesaistīti vakcinēšanā. Kā veselības aprūpes darbiniekiem spēt izsekot maldinošu stāstu plūdiem par vakcīnām? Ko viņiem teikt pacientiem, kuri min šos stāstus kā iemeslus nevakcinēties vai nevakcinēt savus bērnus? 

(more…)

Read more
E-health, Mental Health

Pārdomājot, kā novecojot saglabāt aktivitāti un veselību

Autore: Aina Čalabajeva (Aïna Chalabaev), Grenobles Alpu Universitāte, Francija

Jau iepriekšejās tēmās esam minējuši, ka pētījumos ir labi pierādīti ieguvumi no regulārām fiziskajām aktivitātēm veselībai cilvēkiem vecumā pēc 65 gadiem. Pasaules Veselības organizācija ir noteikusi skaidras vadlīnijas par tādu aktivitāšu apjomu un veidu, kas saistīti ar ieguvumiem veselībai. Tomēr visā pasaulē vecāka gadagājuma cilvēki joprojām ir viena no neaktīvākajām iedzīvotāju grupām.

(more…)

Read more
Interventions, Self-regulation

MyLifeTool: A person-centred, holistic approach to the self-management of long-term conditions

By Dr Stephanie Kılınç, Teesside University, UK and Jo Cole, the Tees Valley, Durham and North Yorkshire Neurological Alliance, UK 

Long-term conditions are a major concern for global health care systems given their high prevalence and disease burden, including their significant impact on disability-adjusted life years.  They also have a significant negative impact on health-related quality of life and are associated with higher rates of anxiety and depression than the general population.

MyLifeTool is a self-management tool for people living with any long-term condition (e.g. diabetes, multiple sclerosis, chronic pain, asthma, anxiety, neurodevelopmental conditions, Acquired Brain Injury, Fibromyalgia).  It was developed in partnership with people with long-term conditions, members of Neuro Key and psychologists from Teesside University.  It is underpinned by our self-management framework which takes a person-centred, non-instructive perspective on self-management.  People with long-term conditions were at the heart of the project, forging the decisions on what MyLifeTool would become and choosing the name. (more…)

Read more
Interventions, Public Health

Virs ūdens: Slīkšanas novēršanas profilakse visos līmeņos 

Autores: Kaira Hamiltona (Kyra Hamilton), Grifita Universitāte, Austrālija, un Eimija Pedena (Amy Peden), Jaunās Dienvidvelsas Universitāte, Austrālija

Slīkšana ir viens no galvenajiem, tomēr lielā mērā novēršamiem nāves un traumu cēloņiem, kas palicis nenovērtēts. Ir izplatīts mīts, ka slīkšana ne vienmēr ir letāla. Slīkšanas definīcija tika pārskatīta, lai precizētu, ka slīkšana ir process, nevis rezultāts. Slīkšanas procesa rezultāti var būt nāve (letāla slīkšana) vai izdzīvošana ar vai bez paliekošām sekām, piemēram, cerebrālā insulta un citiem neiroloģiskiem traucējumiem, ko izraisa skābekļa trūkums smadzenēs (ne letālas slīkšanas gadījumā). Plašsaziņas līdzekļos bieži tiek lietoti tādi termini kā “sausā slīkšana”, “sekundāra slīkšana” vai “gandrīz noslīkšana”, taču tie ir novecojuši un medicīniski neprecīzi, tāpēc ir pienācis laiks beigt tos lietot.

Kas un kur slīkst?

Pasaules Veselības organizācija (PVO) lēš, ka 2021. gadā pasaulē noslīkstot gāja bojā 300 000 cilvēku — tas ir vairāk nekā 30 cilvēku katru stundu. Pie tam šī statistika neietver nāves gadījumus noslīkstot plūdu un ūdens transporta negadījumu, piemēram, laivu apgāšanās un prāmju nogrimšanas rezultātā. Valstīs ar augstiem ienākumiem, piemēram, Austrālijā, šādu nelaimes gadījumu iekļaušana palielina slīkšanas rādītājus par 40 %; valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem pieaugums, visticamāk, ir vēl lielāks.

PVO pirmajā globālajā ziņojumā par slīkšanas novēršanas profilaksi ir norādīts, ka bērni līdz piecu gadu vecumam veido 24 % no visiem slīkšanas gadījumiem pasaulē, un vēl 19 % gadījumu tas notiek ar bērniem vecumā no 5 līdz 14 gadiem. Slīkšanas rādītāji ir trīs reizes augstāki valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem un tie  veido 92 % no visiem nāves gadījumiem noslīkstot. Fatālās slīkšanas rādītāju skaits vīriešu vidū ir divreiz lielāks nekā sieviešu vidū. Maziem bērniem visaugstākās riska zonas slīkšanai ir peldbaseini un ūdenstilpnes ap māju, savukārt pieaugušajiem lielāks risks ir dabiskajās ūdenskrātuvēs, piemēram, upēs, ezeros, dīķos, pludmalēs un okeānos.

Kas palielina risku un kas palīdz novērst slīkšanu?

Neskaitot vecumu, dzimumu un atrašanās vietu, slīkšanas risku palielina vairāki citi faktori. Tie ietver, piemēram, indivīda prasmes un uzvedību, piemēram, peldēšanas prasmes, ieiešanu plūdu ūdeņos, alkohola lietošanu un dažādas veselības problēmas, kas var palielināt apdraudējumu.

Citi faktori ir saistīti ar pašu ūdenstilpni: vai bērni tiek uzraudzīti un vai ir uzstādītas barjeras, lai novērstu netīšu piekļuvi; vai ir veikts dabiskajām ūdenstilpnēm raksturīgo apdraudējumu novērtējums un ir pārliecība par to novēršanu; vai ir izpratne par bīstamām straumēm, spēcīgām un mainīga virziena straumēm un zemūdens apdraudējumiem, piemēram, upē iekritušiem kokiem; un vai cilvēki izvēlas peldēties uzraudzītās vietās, piemēram, publiskos peldbaseinos un pludmalēs, ko uzrauga glābēji.

Daudzi citi faktori ietekmē slīkšanas risku, bet, par laimi, pastāv uz pierādījumiem balstītas profilakses stratēģijas. Piemēram, Austrālijā likumdošana par peldbaseinu žogiem apvienojumā ar izglītošanas un piespiedu ietekmes līdzekļiem ir samazinājusi bērnu slīkšanas nāves gadījumus peldbaseinos par vairāk nekā 50%. Līdzīgi arī Bangladešā programmas skolas vecuma bērniem par izdzīvošanu peldot ir izrādījušās izmaksu ziņā efektīvas, ievērojami samazinot nāves gadījumu skaitu, bērniem noslīkstot.

Likumi, kas nosaka drošības pasākumu ievērošanu uz laivām un kuģiem, piemēram, glābšanas vestu valkāšanu, palīdz samazināt slīkšanas risku, pārvietojoties pa ūdeni. Vienlaikus pētījumi par slīkšanu, tostarp slīkšanas reģistru uzturēšana un pārbaude, palīdz mums uzzināt vairāk par šo problēmu un atrast labākus veidus, kā to novērst.

Sistēmas līmeņa (“s-ietvara”) stratēģijas, piemēram, iepriekš minētie likumi un noteikumi, var palīdzēt veidot drošāku uzvedību visā populācijā. Tomēr, ja tās tiek apvienotas ar individuālā līmeņa (“i-ietvara”) intervencēm, piemēram, izglītošanu, sociālo atbalstu, prasmju apmācību, kopējā ietekme uz slīkšanas novēršanu var būt vēl lielāka.

Pētījumi liecina, ka cilvēku domas un izjūtas būtiski ietekmē viņu veselības uzvedību, tostarp drošu uzvedību pie ūdens. Piemēram, tādas lietas kā iepriekšējā pieredze; uzskati par drošas uzvedības priekšrocībām un trūkumiem un pārliecība par spēju rīkoties; darbības plānošana un riska uztvere, sociālais spiediens un lomas, kurās cilvēki sevi redz, ietekmē to, vai cilvēks veic pasākumus, lai novērstu slīkšanu.

Tikai ar zināšanām par drošību uz ūdens nepietiek, lai ilgtermiņā mainītu uzvedību. Tāpēc slīkšanas profilakses programmām jāizmanto pārbaudītas psiholoģiskās stratēģijas, lai patiešām panāktu pārmaiņas. Tā vietā, lai tikai brīdinātu par briesmām, tām jākoncentrējas uz pozitīvajiem ieguvumiem no drošības, piemēram, drošu izklaidi. Tām arī jāparāda, ka drošība uz ūdens ir normālas dzīves sastāvdaļa, iesaistot apmācībā draugus un ģimeni.

Veidojot pārliecību, ierobežojot piekļuvi riskantām vietām un mudinot cilvēkus plānot un sekot līdzi saviem drošības paradumiem, tiek veicinātas ilgstošas uzvedības izmaiņas.

Ko mēs varam darīt, lai nākotnē samazinātu noslīkšanas risku?

Kopš 2000. gada letālu slīkšanas gadījumu skaits pasaulē ir samazinājies par 38%, kas ir liels sasniegums. Taču progress nav bijis vienmērīgs. Daži reģioni, īpaši tie, kuros ir mazāk resursu, joprojām saskaras ar lielām problēmām, tostarp pieaugošiem riskiem, ko rada klimata pārmaiņas un migrācija pāri jūrām. Lai turpinātu virzīties uz priekšu, mums ir nepieciešami praktiski risinājumi, kas apvieno gan individuālas (piemēram, attieksmes maiņa par drošību uz ūdens), gan plašākas sistēmiskas izmaiņas (piemēram, labāka infrastruktūra un politikas). Šajos centienos varētu iesaistīties dažādas ieinteresētās puses, piemēram, valdība, kopienas, NVO un privātpersonas, kas var sniegt jēgpilnu ieguldījumu noslīkšanas novēršanā gan individuālā, gan sistēmas līmenī.

Praktiski ieteikumi

  • Iestāties par stingrākiem likumiem, to izpildes kontroli un izglītošanu, lai novērstu slīkšanu. Tas ietver tādus pasākumus kā likumdošanu par baseinu žogiem, drošības standartus un marķējumu pārnēsājamiem baseiniem, kā arī alkohola lietošanas aizlieguma zonu izviešana augsta riska vietās, piemēram, pludmalēs un upju krastos. Tas nozīmē arī veicināt drošību  uz ūdens kā daļu no plašākas sistēmas, piemēram, peldēšanas nodarbībām skolās un apmācības par drošību plūdos, iegūstot autovadītāja apliecību.
  • Veicināt drošību uz ūdens, koncentrējoties uz to, kā cilvēki par to domā un jūtas. Tas ietver pozitīvas attieksmes veicināšanu, piemēram, izpratni par priekšrocībām glābšanas vestu valkāšanai vai  bērnu pieskatīšanai pie ūdens. Tas nozīmē arī palīdzēt cilvēkiem justies pārliecinātiem par savu spēju saglabāt drošību, piemēram, izvairīties no braukšanas cauri plūdu ūdeņiem, valkāt glābšanas vestes, braucot ar laivu, un ierobežot alkohola lietošanu pie ūdens.
  • Plānot aktivitātes uz ūdens. Tas nozīmē panākt, lai cilvēki pirms došanās pie ūdens pārdomātu drošības pasākumus, piemēram, paņemtu līdzi glābšanas vestes vai izvēlētos drošu maršrutu plūdu laikā. Sagatavotība palīdz novērst slīkšanu un nodrošina visu cilvēku drošību.
  • Padarīt drošību uz ūdens par normālu ikdienas dzīves sastāvdaļu, piemēram, valkāt glābšanas vestes, rūpīgi pieskatīt bērnus un izvairīties no alkohola lietošanas pie ūdens. Ja šāda uzvedība ir izplatīta, to atbalsta draugi un ģimene, tad šādi rīkojas arvien vairāk cilvēku, tādējādi veicinot drošību visiem.
  • Atzīmējiet Pasaules noslīkšanas novēršanas dienu 25. jūlijā. Apstājieties, lai pieminētu novēršamas slīkšanas dēļ zaudētās dzīvības un pārdomātu, kā mēs varam padarīt aktivitātes uz ūdens drošākas. Apņemieties mudināt kādu iemācīties peldēt, pašiem apmeklēt peldēšanas nodarbības, vairot izpratni par slīkšanas novēršanu vai vienkārši izbaudīt ūdeni, vienlaikus rādot drošas uzvedības piemēru citiem.

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane

Read more
Habit

Vecos ieradumus atmest ir grūti – kā izmainīt nevēlamu ierasto uzvedību

Annabela Stouna (Annabel Stone) un Filipa Lilija (Phillippa Lally), Surejas Universitāte, Apvienotā Karaliste

Jaunais gads bieži vien ir laiks, kad mēs apņemamies uzsākt pārmaiņas – ieviest jaunus un, kad pulkstenis sit pusnakts stundu, atmest savus sliktos ieradumus. Notīrīt putekļus no savām krosa kurpēm, piepildīt iepirkšanās ratiņus ar svaigiem augļiem un dārzeņiem… kurš gan nav domājis –  “Jauns gads, jauns es”? Bet kāpēc pēc mēneša mūsu krosa kurpes redzējušas dienasgaismu tikai divas reizes un svaigie augļi sāk vīst? Šķiet, ka mūsu sliktie ieradumi ir sekojuši mums līdzi Jaunajā gadā.

Psihologi ieradumu definē kā procesu, kurā mēs automātiski īstenojam uzvedību, kad saskaramies ar situāciju (ierosu), kuras laikā pagātnē mēs bieži esam veikuši noteiktu darbību. Šī ierosa var būt emocionāla, piemēram, stress, kas izraisa vēlmi apēst šokolādi, vai sociāla, piemēram, alus vai vīns ikreiz, kad restorānā satiekaties ar draugiem, vai arī fiziska, piemēram, kad ieeju kādā kafejnīcā, tad  vienmēr pasūtu latte. Lieki piebilst, ka motivācija atmest sliktos ieradumus pagātnē ne vienmēr pasargā no automātiskās uzvedības, kad nākamreiz saskaramies ar sava ieraduma ierosu.

Ieraduma pamatā esošais mehānisms ir mentāla saikne starp ierosu un darbību (stimuls – reakcija). Vēl nav izstrādāts veids, kā dzēst šo saikni. Tomēr ieradumu pētnieki uzskaita četrus veidus, kā jūs varat izjaukt automatizēto ieraduma īstenošanas procesu, lai neveiktu ierasto uzvedību:

  1. Izvairieties no ierosas situācijas: ja jūs nesaskarsieties ar ierosām, jūs neveiksiet ierasto uzvedību. Tomēr, lai tas izdotos, ir jāapzinās ierosas, kas izraisa nevēlamu uzvedību. Piemēram, ja tikšanās restorānā ir ierosa, kas izraisa pārmērīgu alkohola lietošanu, noderīga stratēģija var būt citas satikšanās vietas izvēle. Viens no veidiem, kā identificēt ierosas, ir veidot dienasgrāmatu par to, kad notiek nevēlamā ierastā uzvedība un kas notiek tieši pirms tās.
  2. Apgrūtiniet uzvedības veikšanu: pretestības palielināšana, lai darbība kļūtu pilnīgi neiespējama vai arī prasītu pārāk lielu piepūli, var palīdzēt novērst nevēlamu ierasto uzvedību. Tas nozīmē – ja parādās ierosa, bet ierastā uzvedība prasa piepūli, tiek iedarbināts apzināta lēmuma pieņemšanas process, nevis ierastā reakcija. Tomēr tas prasa, lai jums būtu izvēles iespēja padarīt uzvedību neiespējamu. Piemēram, ja jūs dzīvojat kopā ar citiem cilvēkiem, kuri pieprasa, lai mājās būtu šokolāde, jūs nevarēsiet pilnībā izslēgt šokolādes pieejamību.
  3. Vienkārši sakiet nē: mēs, protams, varam palielināt paškontroli un atteikties no saviem ieradumiem. Tas prasa, lai, saskaroties ar nevēlama ieraduma ierosu, ar gribasspēka un motivācijas palīdzību atturētos to veikt. Tomēr tas darbojas tikai tad, ja ir identificētas ieraduma ierosas un cilvēki modri uzrauga savu vidi, lai izšķirošajā brīdī pietiekami koncentrētos un apturētu sevi. Pretējā gadījumā apjausma par veikto nevēlamo darbību nāk tikai pēc kāda brīža. Motivācija nepieciešama arī, lai turpinātu veikt jaunās labākās izvēles, kas konkrētos brīžos var šķist izaicinoši.
  4. Atrodiet aizstājēju. Pēdējā iespēja ir sākt īstenot jaunu uzvedību, kas kļūst par ieradumu un aizstāj iepriekšējo uzvedību. Arī šeit, pirmais solis ir noteikt ieraduma ierosu. Pēc tam, saskaroties ar šo ierosu, ir konsekventi jāveic jaunā darbība. Laika gaitā saistībai starp ierosu un jauno uzvedību vajadzētu kļūt stiprākai nekā vecā ieraduma saiknei. Lai to paveiktu, ir jāpārtrauc rīkoties kā iepriekš. Taču kaut ko darīt ir vieglāk nekā nedarīt neko, tāpēc tas, visticamāk, būs vieglāk nekā 3. variants. Lai nodrošinātu izdošanos, jaunajai uzvedībai ir jābūt tikpat pievilcīgai kā nevēlamajai ierastajai uzvedībai. Piemēram, šokolādes ēšanas paraduma aizstāšana ar augļiem var nebūt veiksmīga, ja indivīds nejūt tādu pašu vai lielāku baudu, ēdot augļus.

Praktiski ieteikumi:

1. Apziniet savas ierosas! Pirmais solis ceļā uz atteikšanos no sliktajiem ieradumiem, ir zināt un saprast, kas tos izraisa. Vai tā ir noteikta vide? Konkrēts diennakts laiks? Emocionālais stāvoklis? Šīs zināšanas ir atslēga to uzveikšanai.

2. Izveidojiet buferi. Profilaktisku pasākumu veikšana var būt lielisks veids, kā kavēt jūsu nevēlamo uzvedību. Ja zināt, ka nav iespējams izvairīties no ierosas, piemēram, stress var izraisīt šokolādes ēšanu, tad, apzināti cenšoties izvairīties no šokolādes iegādes, jūs varat mazināt šokolādes ēšanas iespējas stresa apstākļos.

3. Domājiet: “es vienkārši saku nē!”. Kad esat apzinājies savas ierosas, esiet modrs! Ja zināt, ka nenovēršami saskarsieties ar ierosu, apzināti mēģiniet to uzraudzīt un kavēt nevēlamo reakciju, apzinoties savas darbības un domājot “es vienkārši saku nē!”.

4. Aizstājiet slikto ar labu. Ja jūs varat aizstāt savu ierosu un nevēlamās uzvedības saikni ar citu, jūs varat arī pārveidot savu nevēlamo ieradumu pozitīvā. Lai tas sekmētos, jums, iespējams, būs jāizmēģina dažas lietas. Piemēram, ja zināt, ka pārāk daudzus vakarus pavadāt, malkojot alu, aizstāšanas piemērs varētu būt:

a) Noteikt ierosu (piemēram, atgriešanās mājās no darba).

b) Atgādināt sev, ka, atgriežoties mājās, jūs varat izjust vēlmi iedzert.

c) Ja varat, izveidojiet buferi. Piemēram, jums mājās varētu nebūt alus vai arī jūs varētu to uzglabāt ārpus ledusskapja, lai tas nebūtu auksts.

d) Izveidojiet aizstājējdarbību. Kad atgriežaties mājās, izbaudāt bezalkoholisko dzērienu, vai iesaistāties kādā darbībā, kas palīdz mazināt spriedzi (piemēram, lasiet grāmatu, spēlējiet datorspēli, piezvaniet draugam vai veiciet kādu vingrinājumu).

Atbrīvoties no sliktiem ieradumiem nav viegli. Bet, ja pievēršat tiem uzmanību un izmantojat iepriekš minētās stratēģijas, tas var izdoties.

Read more
Communication, Interventions, Physical activity

Izmanto katru veselības aprūpes konsultācijas iespēju! Fizisko aktivitāšu veicināšana veselības aprūpes iestādēs

Amanda Deilija (Amanda Daley), Lafboro Universitāte, Apvienotā Karaliste

Apvienotajā Karalistē un Īrijā ieviestās iniciatīvas “Izmanto katru iespēju” (“Making Every Contact Count”) nolūks ir likt lietā daudzās konsultācijas, kuras veselības aprūpes speciālisti sniedz saviem pacientiem katru dienu, kā izdevību mudināt pacientus pievērsties arī veselīgiem uzvedības paradumiem. Konkrētāk, iniciatīvas “Izmanto katru iespēju” mērķis ir motivēt un iedrošināt veselības aprūpes speciālistus izmantot ikdienas praksē dabiski pastāvošās izdevības sniegt īsas uzvedības pārmaiņu intervences. Tādu iniciatīvu kā “Izmanto katru iespēju” panākumi ir atkarīgi no tā, vai veselības aprūpes speciālisti spēj šādas sarunas iekļaut savās ikdienas konsultācijās. Iniciatīva “Izmanto katru iespēju” ir paredzēta visiem, un tā neattiecas tikai uz konkrētiem veselības aprūpes speciālistiem, veselības aprūpes pakalpojumiem vai pacientiem. Šo iemeslu dēļ iniciatīva “Izmanto katru iespēju” var mazināt nevienlīdzību veselības aprūpes jomā, jo ar tās palīdzību tiek īstenota iekļaujoša pieeja: jebkurš pacients var saņemt nepieciešamo atbalstu konsultācijas laikā.

Arvien vairāk tiek atzīts, ka atbalsta sniegšana mazaktīviem cilvēkiem, lai viņi kļūtu fiziski aktīvāki, ir būtiska veselības aprūpes speciālistu lomas sastāvdaļa. Ir konstatēts, ka viens no četriem cilvēkiem varētu kļūt aktīvāks, ja saņemtu atbilstošus ieteikumus no veselības aprūpes speciālista. Ir arī pierādījumi, ka īsas (1–2 minūšu) veselības uzvedības intervences konsultāciju laikā var būt efektīvas. Iniciatīvas “Izmanto katru iespēju” ir svarīga tādēļ, ka cilvēki, kuri regulāri izmanto veselības aprūpes pakalpojumus un kontaktējas ar veselības aprūpes speciālistiem, nereti cieš no neinfekcijas slimībām vai ir pakļauti to riskam, un ir lielāka iespēja, ka šie cilvēki ir mazaktīvi.

Lai gan veselības vadlīnijās noteikts, ka pieaugušajiem būtu jāvelta vismaz 150 minūtes vidēji intensīvām fiziskām aktivitātēm vai vismaz 75 minūtes intensīvām fiziskām aktivitātēm, vai tam līdzvērtīga apjoma vidēji intensīvu un intensīvu fizisko aktivitāšu kombinācijai nedēļā, tagad tiek atzīts arī tas, ka pat īsas fizisko aktivitāšu epizodes var dot nozīmīgu ieguldījumu veselības uzlabošanā. Patiesībā vadlīnijas pauž, ka jebkurš fizisko aktivitāšu daudzums ir svarīgs veselībai un ka jebkāda aktivitāte ir labāka nekā nekāda. Regulāra šo vienkāršo, bet būtisko vēstījumu nodošana pacientiem konsultāciju laikā var ievērojami uzlabot sabiedrības veselību visā pasaulē.

Piemērs tam, kā Apvienotajā Karalistē tiek īstenota iniciatīva “Izmanto katru iespēju”, ir pētījumu programma Snacktivity™ (angl. snack – uzkoda, activity – aktivitāte). Snacktivity™ mudina sabiedrību regulāri iesaistīties īsās – “uzkodas lieluma” –, bet biežās mērenas līdz augstas intensitātes fiziskajās aktivitātēs un spēka vingrinājumos visas dienas un nedēļas garumā. Tipiska “aktivitātes uzkoda” ilgst no 2 līdz 5 minūtēm. Pēc savas būtības Snacktivity™ dabiski veicina pārtraukumu ilgstošas sēdēšanas laikā, cilvēkiem regulāri iesaistoties fizisko aktivitāšu “uzkodās”. Tās var būt, piemēram, sarunas enerģiskas pastaigas laikā, kāpņu izmantošana lifta vietā, ātra ārpuskārtas pastaiga ar suni, ikru muskuļu pacelšana zobu tīrīšanas laikā vai pietupieni, kamēr vārās ūdens tējkannā. Snacktivity™ ir izstrādāts kā vienkāršs vēstījums, ko visi veselības aprūpes speciālisti var izmantot pacientu konsultācijās dažādos veselības aprūpes kontekstos. Tā mērķis ir veicināt fiziskās aktivitātes plašai sabiedrībai jaunā un motivējošā formā neatkarīgi no fiziskajām spējām vai pieredzes, kā arī bez nepieciešamības pēc īpaša aprīkojuma. Snacktivity™ potenciālais ieguvums ir tā pieejamība gandrīz ikvienam, jo to iespējams integrēt ikdienas aktivitātēs. Ģimenes ārsti, medmāsas, zobārsti, fizioterapeiti, ergoterapeiti un podologi ir apmācīti konsultāciju laikā popularizēt Snacktivity™, un viņi ir ziņojuši, ka programma var darboties, ja ir zināma elastība konsultāciju plānošanā.

Taču, protams, iniciatīvas īstenošanai var būt šķēršļi, tostarp pietiekama laika trūkums konsultācijās, lai ar pacientiem varētu veikt šādas sarunas. Mēs zinām, ka veselības aprūpes speciālisti var nevēlēties konsultācijās apspriest ar profilaktisko medicīnu saistītas tēmas, raizējoties, ka varētu trūkt zināšanu, kā vislabāk atbalstīt pacientus, vai arī baidoties pacientus netīši aizvainot. Ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka veselības aprūpes speciālistiem ir nepieciešamās prasmes un pārliecība, lai varētu īstenot šāda veida sarunas, tādējādi saglabājot uzticību attiecībās ar pacientiem. Fizisko aktivitāšu veicināšana pacientiem, kuri meklē palīdzību jautājumos, kas nav saistīti ar veselības uzvedību, var šķist neatbilstoša un nepiemērota. Piemēram, zobārsts parasti neapspriež fiziskās aktivitātes ar saviem pacientiem, jo tās nav tieši saistītas ar mutes veselību, taču Snacktivity™ programmas ietvaros šādas sarunas notiek. Tomēr ir svarīgi atzīt, ka veselības aprūpes speciālistiem ir jājūtas emocionāli komfortabli, sniedzot pacientiem šāda veida īsas veselības intervences, un tas ir panākams ar apmācību un praktizēšanu.

Šeit ir pieci ieteikumi, kas jāņem vērā, lai veselības aprūpes speciālisti varētu īstenot iniciatīvu “Izmanto katru iespēju”, piemēram, izmantojot programmu Snacktivity™:

Praktiski ieteikumi

  1. Padomājiet, vai jūsu konsultācijās ir brīži, kad varētu apspriest dzīvesveida un uzvedības izmaiņu tēmu. Piemēram, izmantojiet iespēju pajautāt saviem pacientiem, cik daudz fizisko aktivitāšu viņi veic katru nedēļu un vai viņu ikdienā ir brīži, kuros varētu iekļaut Snacktivity™.
  2. Izpētiet, vai apkaimē ir vietas, kur jūs varētu nosūtīt savus pacientus pēc papildu atbalsta un resursiem, lai viņi varētu būt fiziski aktīvi savā kopienā.
  3. Meklējiet apmācības iespējas savā valstī vai tiešsaistē, lai pilnveidotu savas prasmes sniegt pacientiem efektīvus vēstījumus par veselības uzvedības maiņu. Šeit ir divi piemēri no Apvienotās Karalistes, kas varētu būt noderīgi: Making Every Contact Count (MECC) un Active Conversations.
  4. Ja jums jau ir pieredze fizisko aktivitāšu veicināšanā, konsultējot savus pacientus, jūs varētu palīdzēt un atbalstīt kolēģus, kuri pagaidām jūtas mazāk pārliecināti par savām spējām darīt to pašu.
  5. Jūs varat kļūt par vēstnieku savā darba vietā, lai atbalstītu ideju par iniciatīvu “Izmanto katru iespēju”. Ja esat virsārsts vai vadītājs, jūs varat izvērtēt savas iestādes sniegtos veselības aprūpes pakalpojumus un apsvērt, kā tur integrēt šo iniciatīvu.

Tulkojusi Andžela Berķe

Read more
Cancer, Fear

What if it comes back? The question that is on the minds of those who experienced cancer treatment and their loved ones

By Gozde Ozakinci, University of Stirling 

Cancer is very much associated with scary statistics. For instance, like the one ‘1 in 2 people will develop some form of cancer in their lifetime’.  But there are encouraging developments too that suggests that cancer survival rates are improving.  The last count in 2018 suggests that there are nearly 44 million people who survived the cancer diagnosis and treatment in the world. This is welcome news to those who have experienced cancer diagnosis and treatment. 

The improvement in survival rates also means that more and more people live with the consequences of cancer treatment. One of these consequences is experiencing fears about cancer coming back. In the literature, it is defined as “fear, worry, or concern relating to the possibility that cancer will come back or progress” and recognised widely as one of the most significant issues that impact on the quality of life of those living after a cancer diagnosis.  (more…)

Read more