Stjuarts Bidls (Stuart Biddle), Dienvidu Kvīnslendas Universitāte, Austrālija 

Šis bloga raksts ir tapis Valentīna dienā. Veselības veicināšanas labdarības organizācija Austrālijā, Blūārtā, ir radījusi vairākus amizantus videoklipus, kuros izskan aicinājums šķirties no sava krēsla, citiem vārdiem, “pārtraukt attiecības ar krēslu”. Par ko īsti ir runa? Daudziem no mums darba diena paiet, sēžot krēslā. Mēs sēžam par daudz, un pierādījumi liecina, ka tas nenāk par labu veselībai. Daudzi no mums brauc uz darbu ar automašīnu, visu dienu sēž pie rakstāmgalda, tad brauc ar automašīnu mājup, un sēž visu vakaru pie televizora vai datora. Darba vidē ir nobriedusi vajadzība mainīt veselības uzvedību. Bet kā lai to izdara, ja sēdēšanas paradums ir tik dziļi iesakņojies un pilnībā atbilst sociālajām normām, un mēs dzīvojam vidē, kura veicina izvairīšanos no kustībām, jo tik ērti ir pieejami dažādi veidi, kā sēdēt un baudīt komfortu?

Pirmkārt, būtu svarīgi atzīmēt, ka ar sēdēšanas samazināšanu vien nepietiks. Mums ir jācenšas panākt, lai cilvēki vairāk kustētos un iesaistītos fiziskās aktivitātēs, turklāt vēlams – vidējas vai augstas intensitātes aktivitātēs. Taču ne mazāk svarīgi būtu pārtraukt ilgstošu sēdēšanu ar vieglas intensitātes fiziskajām aktivitātēm. Tās var būt pavisam vienkāršas kustības, piemēram, piecelšanās kājās un došanās pie kolēģa, lai apspriestu kaut ko – tā vietā, lai sūtītu e-pastu; tā var būt kāpšana pa kāpnēm, nevis braukšana ar liftu; kā arī vienkāršas izmaiņas darba sapulču organizēšanā, ko mēs esam nosaukuši par pāreju no sēdēšanas uz stāvēšanu.

Kā tas varētu sekmīgi notikt? Mēs izveidojām sistemātisko pārskatu par dažādiem uzvedības izmaiņu paņēmieniem, ieskaitot tos, kurus var izmantot darbavietā. Tika analizēti 38 intervenču veidi, 20 no tiem – darbavietas kontekstā. 15 intervenču veidi (39 %) tika atzīti par sekmīgiem attiecībā uz uzvedības izmaiņām. Tika secināts, ka visefektīvākās intervences ir tās, kuras balstītas uz vides izmaiņām (piemēram, regulējama augstuma darbgalds, pie kura var arī stāvēt), kā arī pārliecināšanu vai izglītošanu (piemēram, seminārs par sēdēšanas un stāvēšanas ietekmi uz veselību). Ļoti sekmīgi bija tādi paņēmieni kā pašuzraudzība (piemēram, darbību žurnāls), problēmu risināšana darbavietā (piemēram, konkrēti risinājumi birojā), un sociālās vai fiziskās vides pārstrukturēšana.

Lai palīdzētu cilvēkiem izvairīties no pārliekas sēdēšanas darbavietā, vienlaikus, protams, saglabājot produktivitāti, arvien populārāki kļūst regulējami darbgaldi, pie kuriem var gan sēdēt, gan stāvēt. Tiek ieteikts nevis ilgstoši stāvēt, bet pēc iespējas biežāk pārtraukt ilgas sēdēšanas posmus. Balstoties uz mūsu pārskata rezultātiem, var cerēt, ka šādi darbgaldi veiksmīgi ietekmēs uzvedības izmaiņu, jo tie ļauj mainīt fizisko vidi. Vienlaikus ir nepieciešams nodrošināt sākotnējo informāciju par ieguvumiem, kā arī veicināt pašuzraudzību. Kādā pētījumā, kurā netika nodrošināti regulējami darbgaldi, ieteiktais pašuzraudzības paņēmiens neizpelnījās atsaucību, un cerētais veselības izmaiņu uzvedības iznākums netika sasniegts. Tas liecina par to, ka uzvedības izmaiņu īstenošanā svarīga ir gan kontrole, gan tāda pašuzraudzības paņēmiena izvēle, kas būtu piemērota dalībniekiem un spētu sagādāt tiem pienācīgu un savlaicīgu atgriezenisko saiti.

Praktiski ieteikumi:

1. Mudiniet augstākā līmeņa vadību atbalstīt cilvēku centienus mazāk sēdēt un vairāk kustēties darbavietā.
2. Nodrošiniet, lai darbavietās būtu informācija par kustībām un sēdēšanas samazināšanu, vēlams, pievienojot kādu pašuzraudzības paņēmienu (piemēram, žurnālu, kurā tiek atzīmēts sēdēšanas ilgums).
3. Radiet noteikumus vai vismaz sociālās normas, kas darbiniekiem “dod atļauju” mazāk sēdēt un vairāk stāvēt vai kustēties sanāksmēs. Atbalstiet arī sanāksmes, kuras tiek noturētas, dalībniekiem staigājot.
4. Ja iespējams, nodrošiniet darbiniekiem regulējamus darbgaldus, pie kuriem var arī stāvēt.
5. Ja šāds darbgalds nav pieejams, izveidojiet improvizētus stāvgaldus (piemēram, nolieciet planšetes uz paaugstinātas virsmas).

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone

Urte Šolcs, Cīrihes Universitāte & Ģertrūde (Tjuru) Stedlere, Aberdīnas Universitāte

Varētu šķist, ka sociālo atbalstu vienmēr jāuztver kā kaut ko īpaši pozitīvu. Kādu ļaunumu gan varētu nodarīt neliela palīdzība? Piemēram, ja ir kāds, kurš gatavo veselīgas maltītes tad, kad mēģiniet ēst labāk vai mierina, kad jūtaties slikti pēc pēdējā neveiksmīgā mēģinājuma atmest smēķēšanu? Šie nedaudzie piemēri tomēr rada izjūtu, ka atbalsta sniegšanai nepietiek ar labiem nodomiem vien. Partneris, kurš gatavo jums veselīgu maltīti, vai māsa, kura sniedz labus padomus par diētu, var radīt izjūtu, ka viņi zina labāk, kas jums ir vajadzīgs. Vai jūs viņiem lūdzāt palīdzību? Vai viņi pilnībā neuzticas jūsu paša spējai ēst veselīgi? Tātad, vai palīdzības sniegšana otram uzvedības izmaiņu veikšanai vienmēr ir laba? Šī teksta mērķis ir palīdzēt speciālistiem sniegt padomu klientiem par to, kā meklēt noderīgu sociālo atbalstu. Sākumā noskaidrosim, kas ir un kas nav sociālais atbalsts.

(more…)