Šeins Timonss (Shane Timmons), Ekonomikas un sociālo pētījumu institūts, Īrija

Valdības visā pasaulē ir mobilizējušās, lai mēģinātu kontrolēt jaunā koronavīrusa izplatību, taču indivīdu uzvedībai būs izšķiroša nozīme panākumu gūšanā. Mēs – Ekonomikas un sociālo pētījumu institūta Uzvedības pētījumu nodaļa Dublinā – sadarbojamies ar Īrijas Veselības ministriju, sniedzot informāciju, lai palīdzētu ministrijai pieņemt lēmumus par nepieciešamo reakciju uz COVID-19 pandēmiju. Šī darba ietvaros mēs esam pārskatījuši vairāk nekā 100 zinātnisko darbu un esam sākuši izmēģināt veidus, kā vislabāk sazināties ar sabiedrību, un pievēršam uzmanību secinājumiem, kuri var būt noderīgi veselības psiholoģijas speciālistiem. Pārskatā mēs koncentrējāmies uz pētījumiem par trim aspektiem, kas vairākās valstīs veido pamatu sabiedrības veselības komunikācijai: roku higiēna, sejas aizskaršana un izolācija. Mēs esam ņēmuši vērā arī pētījumus par plašāku jautājumu loku, lai noskaidrotu, kā veicināt izpalīdzīgu uzvedību un veikt efektīvu krīzes komunikāciju. 

Roku higiēna

Veselības aprūpes iestādēs ir labi izpētītas roku higiēnas uzlabošanas iespējas. Pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka ar izglītošanos un informācijas izplatīšanu vien nepietiek, taču ļoti efektīvas var būt vienkāršas vides izmaiņas. Izvietojot roku dezinfekcijas līdzekļus (uz alkohola bāzes) vietās, kurām visi iet garām, un izmantojot spilgtas krāsas norādes uz šiem līdzekļiem, var būtiski veicināt to lietošanu – daudz vairāk nekā ar dozatoru skaita palielināšanu. Papildu veicinošs faktors ir signālu došana, ka šo līdzekļu lietošana ir sagaidāma norma. Vienkāršs veids, kā paziņot par šo normu, ir pieklājīgu, bet tiešu jautājumu uzdošana pacientiem vai apmeklētājiem. Pajautājiet: “Vai izmantojāt roku dezinfekcijas līdzekli?” Ir svarīgi veidot šos ieradumus tagad un saglabāt tos pēc tam, kad plašāki ierobežojumi tiks samazināti. 

Sejas aizskaršana

Pretstatā roku higiēnas pētījumiem mēs neatradām, ka būtu tikušas pārbaudītas intervences sejas aizskaršanas mazināšanai. Maz ticams, ka informēšana vien būs efektīva: uzmanības pievēršana sejas aizskaršanas problēmai var pat veicināt sejas aizskaršanas biežumu. Tā kā nav pārbaudītu konkrētu intervenču attiecībā uz sejas aizskaršanu, speciālisti var izmantot vispārīgākus uzvedības pārmaiņu modeļus, piemēram, “Uzvedības maiņas riteni“, intervences plānošanas protokolu “Intervention Mapping” vai “EAST” sistēmu. Mēs, tāpat kā vairāki citi pētnieki, cilvēkiem iesakām pāriet uz alternatīviem veidiem, kā nepieciešamības gadījumā aizskart seju (piemēram, caur piedurkni vai salveti), nevis vienkārši aizliegt sejas aizskaršanu ar rokām.

Izolācija

Pašizolācija, ko jāievēro indivīdiem, kuriem ir saslimšanas simptomi vai kuri bijuši ciešā kontaktā ar inficētām personām, izglābs dzīvības, bet var radīt negatīvas psiholoģiskas sekas. Sociālā izolācija un vientulība var radīt tādu ietekmi uz labklājību, kas salīdzināma ar vispārzināmiem riska faktoriem, piemēram, smēķēšanu. 24 pētījumu pārskats, kurā analizēts, kas notika ar cilvēkiem, kuri tika ievietoti karantīnā iepriekšējo infekcijas slimību uzliesmojumu laikā, liecina, ka tā rada riskus vēl pēc izolācijas perioda, ieskaitot biežāku depresiju līdz pat trim gadiem pēc karantīnas. Īpaši apdraudēti var būt veselības aprūpes darbinieki, jo izolācijas negatīvo psiholoģisko ietekmi var papildināt raizes par nespēju atbalstīt kolēģus vai pacientus slimības uzliesmojuma laikā. Varas institūcijām būtu jānodrošina papildu garīgās veselības pakalpojumi, kuriem būtu iespējams piekļūt no attāluma, it īpaši neaizsargātām grupām. Palīdzība indivīdiem plānot pašizolāciju varētu tikt izmantota Pasaules Veselības organizācijas un daudzu valstu veselības dienestu, piem., Apvienotās Karalistes Nacionālā Veselības dienesta stratēģijās, kā pārvarēt izolācijas radīto ierobežojumu sekas – tie varētu būt ieteikumi uzturēt kontaktu ar citiem cilvēkiem pa tālruni vai tiešsaistē, vingrot mājās, ja pašsajūta atļauj, un ievērot dienas režīmu. 

Izpalīdzīgas uzvedības veicināšana

Sekas, ko rada inficēšanās ar COVID-19, ir atšķirīgas dažādiem indivīdiem. Gados vecāki cilvēki un pacienti ar hroniskām slimībām saskaras ar daudz lielāku risku nekā jaunāki un veselīgāki cilvēki. Taču riskam visvairāk pakļauto cilvēku labklājība ir atkarīga ne tikai no viņu pašu, bet arī no citu cilvēku uzvedības. Ir labi izpētītas stratēģijas, kas veicina sadarbību gadījumos, kad darbības, kas dod labumu atsevišķiem indivīdam, var nebūt tikpat svarīgas plašākai grupai. Ļoti svarīga ir efektīva komunikācija. Grupas identitātes veicināšana, izmantojot tādas frāzes kā “mēs visi kopā saskaramies ar šo problēmu”, padarīs vieglāk iespējamu uzvedību, kas vērsta uz sabiedrības kopējo labklājību, kā arī palīdzēs izpaust pieklājīgu noraidījumu nelabvēlīgai uzvedībai (tādai kā paniska iepirkšanās). Eksperimenti pierāda, ka citu cilvēku pašaizliedzības piemēru izcelšana kalpo kā pamudinājums iesaistīties palīdzēšanā. Analizējot komunikāciju saistībā ar COVID-19, arvien pieaug pierādījumi par to, ka informēšana par riskiem, ko indivīdu uzvedība var radīt citiem cilvēkiem, un prososiāli aicinājumi izvairīties no vīrusa “izplatīšanas” ir daudz efektīvāki nekā sausa informēšana par vīrusu vai padomi par to, kā izvairīties no inficēšanās. 

Krīzes komunikācija

Riska komunikācijas psiholoģija izceļ papildu principus, kas varētu būt noderīgi speciālistiem, kuri sazinās ar pacientiem un klientiem sakarā ar COVID-19 pandēmiju. Svarīgs ir ātrums, godīgums un uzticamība. Vispārīgi runājot, speciālisti drīkst atzīt to, ka nezina precīzas prognozes, kā arī paust empātiju saistībā ar grūtībām, ar kurām cilvēki saskaras krīzes laikā, vienlaikus uzsverot, cik lietderīgas ir individuālas darbības, tādējādi veicinot cilvēkos optimismu, ar ko līdzsvarot radušos uztraukumu. 

Lai apkarotu COVID-19 izplatību, ir vajadzīgs vairāku zinātņu ieguldījums. Savu ieguldījumu var dot uzvedības zinātnes teorija un metodes. Lai gūtu maksimālu labumu no tām, būtu svarīgi ātri pārbaudīt uzvedības zinātnes radītos ieteikumus, izmantojot augstas kvalitātes eksperimentus. 

 

Praktiski ieteikumi

 

• Uzlabojiet roku higiēnu, apvienojot informatīvas kampaņas ar roku dezinfekcijas līdzekļu izvietošanu viegli ieraugāmās vietās kopā ar pieklājīgām norādēm, ka šo līdzekļu izmantošana ir sagaidāma norma.

• Visticamāk, nepietiks ar aicinājumu atturēties no sejas aizskaršanas ar rokām – lai mainītu uzvedību, nepieciešams arī mainīt fizisko un sociālo vidi, piemēram, iedibinot radot jaunas normas, tādas kā pieskaršanās sejai ar piedurkni vai ar salvetēm, kuras ir sagatavotas pa rokai šādam nolūkam. 

• Palīdzot cilvēkiem attālināti iesaistīties sociālajā saskarsmē un ievērot dienas režīmu, iespējams, izdosies novērst izolācijas negatīvās psiholoģiskās sekas, taču ir nepieciešams papildu atbalsts garīgās veselības uzturēšanai.

• Lai veicinātu izpalīdzīgu uzvedību, uzsveriet, ka problēmai, ar kuru mēs saskaramies, ir kolektīvs raksturs, izskaidrojiet, kādu risku tā rada neaizsargātajām grupām, un neatstājiet bez ievērības uzvedību, kas ir pretēja gaidītajai.

• Līdzsvarojiet cilvēku uztraukumu, optimistiski vērtējot individuālu darbību efektivitāti, risinot COVID-19 izplatīšanās problēmu. 

 

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone