Džūlija Alana (Julia Allan), Aberdīnas Universitāte, Skotija

 

Mūsdienu dzīves ritms ir drudžains. Mēs arvien vairāk dzīvojam digitālā pasaulē, kur esam vienmēr “pieslēgušies” un kur patiesas atelpas periodi pēc darba ir reti. Daudzi cilvēki regulāri strādā garas darba stundas, un tas jo īpaši attiecas uz veselības aprūpes speciālistiem, kas strādā primārajos veselības aprūpes dienestos. Veselības aprūpes kontekstā darba laiks un prasības mēdz būt augstas, tipiska darba maiņa parasti pārsniedz 8 stundas, un nebeidzamais darba apjoms rada spriedzi. Ja pacientiem, kas ierodas nepārtraukti, nepieciešama neatliekama palīdzība, veselības aprūpes speciālistiem ir pienākums to nodrošināt neatkarīgi no tā, cik noslogoti viņi ir bijuši vai cik ilgi viņi ir strādājuši. Šo augsto prasību dēļ atpūtas pārtraukumu ignorēšana veselības aprūpes iestādēs ir ārkārtīgi izplatīta – piemēram, tiek ziņots, ka 1 no 10 medmāsām nekad neņem pienācīgu pārtraukumu, un 1 no 3 reti vai nemaz neizmanto pusdienu pārtraukumu savu maiņu laikā.

Neizmantotajiem atpūtas pārtraukumiem ir virkne negatīvu seku – sākot ar praktisku diskomfortu, ko rada nespēja doties uz tualeti vai paēst veselīgi, līdz demoralizācijas un neapmierinātības izjūtai un kognitīvām izmaiņām, ko var radīt ilgstoši darba periodi bez pienācīgiem pārtraukumiem.

 

Kognitīvās izmaiņas, kas rodas, strādājot ilgas stundas bez pārtraukuma, ir viens no galvenajiem argumentiem par labu regulārām atpūtas pauzēm. Mums visiem ir pieredze, ka garas darba dienas beigās jūtamies noguruši un iztukšoti, mums ir grūti pieņemt lēmumus un mēs nespējam koncentrēties uz mūsu priekšā esošo uzdevumu. Šis kognitīvās veiktspējas kritums ir pilnīgi dabisks un atspoguļo faktu, ka cilvēka prāts vienkārši nav paredzēts, lai ilgstoši koncentrētos uz vienu un to pašu uzdevumu. Patiesībā no kognitīvā viedokļa ziņā nogurums ir adaptīvs signāls – zīme, ka esam pārāk ilgi nodarbojušies ar kādu uzdevumu un mums ir nepieciešams pārtraukums, pirms sākam pieļaut kļūdas.

 

Jau vairāk nekā pirms gadsimta tika noskaidrots, kādas negatīvās sekas rodas, ilgstoši strādājot bez pārtraukuma. Vienā no varonīgākajiem piemēriem Tsuro Arai, pirmā japāniete, kas ieguvusi doktora grādu, piespieda sevi veikt koncentrēšanos prasošu darba uzdevumu (risinot sarežģītus reizināšanas uzdevumus) nepārtraukti 12 stundas vairākas dienas pēc kārtas bez atpūtas. Nav pārsteidzoši, ka, palielinoties uzdevuma izpildes laikam, viņas sniegums kļuva lēnāks un mazāk precīzs, tā pirmo reizi empīriski pierādot, ka optimālu kognitīvo funkciju nevar uzturēt 12 stundas bez pārtraukuma. Neraugoties uz to, mūsdienu veselības aprūpes darbinieki bieži strādā šādu periodu bez atbilstošiem atpūtas pārtraukumiem. Nozīmīgs pētījums, kurā piedalījās aptuveni 400 medmāsas vairāk nekā 5000 maiņu laikā, parādīja, ka – līdzīgi kā Arai eksperimentā – medmāsas, kuras strādāja vairāk nekā 12 stundas vienlaikus (apmēram 40 % no atlasītajām maiņām), pieļāva ievērojami vairāk kļūdu.

 

Papildus kļūdām, kas saistītas ar uzmanības un atmiņas traucējumiem, arvien vairāk pierādījumu liecina, ka lēmumu pieņemšana paredzami mainās ilgos darba periodos, un šo parādību sauc par “lēmumu nogurumu”. Tā kā cilvēki arvien vairāk nepārtraukti pieņem lēmumus, viņi sāk pakāpeniski pāriet uz tādu lēmumu pieņemšanu, kas kaut kādā veidā ir kognitīvi vieglāki (piemēram, pieņemot automātiskus jeb standarta lēmumus, nododot lēmuma pieņemšanu citai personai vai pieņemot ātrus lēmumus, balstoties vien praktiskajā pieredzē, taču ignorējot teoriju). Veselības aprūpē mēs redzam skaidrus pierādījumus tam, analizējot darba maiņas. Piemēram, jo ilgāks laiks pagājis kopš pēdējās atpūtas pauzes, jo biežāk ģimenes ārsti nevajadzīgi izraksta antibiotikas un medmāsas nosūta pacientus pie citiem veselības aprūpes speciālistiem. Pēdējais piemērs norāda uz galveno problēmu. No kognitīvā viedokļa problēma ir nevis kopējā darba apjomā, bet gan bez pārtraukuma paveiktā darba apjomā. Citiem vārdiem sakot, optimālas kognitīvās darbības uzturēšanai visā darba maiņas ilgumā izšķiroši svarīga nozīme ir atpūtas pārtraukumu laikam un esamībai (vai neesamībai), nevis kopējai darba slodzei.

 

Protams, ir vieglāk pateikt nekā panākt, lai medicīnas darbinieki ņemtu atpūtas pauzes saspringtajos veselības aprūpes dienesta apstākļos. Tomēr pierādījumi ir nepārprotami: jebkāda veida pārtraukums ir labāks par pilnīgu tā trūkumu, un regulāri pārtraukumi ir jāuzskata par būtisku un neaizstājamu darba dienas sastāvdaļu. Pat tad, ja nav laika pienācīgam pārtraukumam, pierādījumi liecina, ka ir lietderīgi veltīt kaut vai dažas minūtes, lai novērstu domas no uzdevuma, izstieptos un dziļi ieelpotu. Intensīvas darbības laikā “mikropauzes”, t. i., dažu minūšu pārtraukumi, var būt pietiekami, lai mazinātu vismaz daļu no ilgstoša nepārtraukta darba negatīvajām sekām. Piemēram, pētījumi liecina, ka ķirurgi, kuri operāciju laikā veic regulāras, īsas mikropauzes (no 90 sekundēm līdz 5 minūtēm), ziņo par labāku fizisko un garīgo sniegumu, samazinātu stresu un mazāku sarežģījumu skaitu operāciju laikā. Svarīgi, ka operācijas, kurās tika iekļautas šīs mikropauzes, nebija ilgākas par standarta operācijām, kas liecina par to, ka pārtraukumi “atmaksājas”, jo tie palīdz novērst neizbēgamo ātruma un efektivitātes samazināšanos, kas rodas, ilgstoši strādājot bez pārtraukuma.

 

Īsāk sakot, pārtraukumi ir būtiska veselības aprūpes (un citu!) darbinieku darba dienas sastāvdaļa.

 

Praktiski ieteikumi

 

1. Piešķiriet prioritāti pārtraukumiem – ilgstoša koncentrēšanas uz vienu uzdevumu nav produktīva. Tā ietekmē to, kā jūs pieņemat lēmumus, padara jūs lēnākus un vairāk pakļautus kļūdīšanās riskam, un var atturēt jūs no uzvedības, kas uztur optimālu veselību.
2. Ja nevarat paņemt pilnu pārtraukumu, paņemiet vismaz pauzi: piecelieties kājās vai pasperiet dažus soļus nost no darba vietas; izstaipieties un dažas reizes dziļi ieelpojiet. Ir gūti pierādījumi, ka pat 30 sekunžu atpūta var palīdzēt samazināt nepārtraukta darba kognitīvo ietekmi.
3. Mainiet savus uzdevumus visas dienas gaitā. Koncentrējieties uz vienu uzdevumu noteiktu laiku un pēc tam (ja vien neatrodaties “plūsmā”) pārslēdzieties uz kaut ko citu. Daudzējādos aspektos uzdevumu maiņa var būt tikpat laba kā atpūta.
4. Mudiniet citus ņemt pārtraukumus un strukturējiet jūsu kontrolē esošos pakalpojumus un darba uzdevumus tā, lai darbinieki varētu paņemt regulārus pārtraukumus. Mūsdienu sabiedrībā arvien svarīgāka kļūst proaktīva atelpas periodu iekļaušana darba dienas garumā.

 

 Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone