Kīgans Nitls (Keegan Knittle), Helsinku Universitāte, Somija

Tipisks gadījums primārajā veselības aprūpē: cilvēks, kas nepārprotami varētu gūt labumu no fiziskās aktivitātes, nonāk klīnikā. Mēs apspriežam viņa fizisko (ne)aktivitāti, un cilvēks vienkārši pasaka, ka viņam nav motivācijas mainīties. Ko darīt klīnicistam? Kā mēs varam motivēt šo cilvēku vismaz apsvērt iespēju mainīt savu uzvedību? Vai – kas būtu vēl labāk – palīdzēt viņam nonākt pie labiem nodomiem attiecībā uz fizisko aktivitāti?

Konsultējot nemotivētus indivīdus, ārsti parasti sāk sniegt informāciju par fiziskās aktivitātes priekšrocībām. Viņi var ieteikt cilvēkam kļūt aktīvākam, bet, to darot, viņi mēdz aizmirst, ka jāņem vērā katra cilvēka individuālie priekšstati par piemērotāko fiziskās aktivitātes formu. Lai arī šī informācija un padomi tiek sniegti ar vislabākajiem nodomiem, visticamāk, tie neradīs reālas pārmaiņas. Patiesībā, ja 26 neaktīvi cilvēki saņem konsultācijas par fiziskās aktivitātes jautājumiem, iespējams, ka tikai viens no viņiem pamazām sasniegs ieteicamo fiziskās aktivitātes līmeni.

Daļa klīnicistu iet vēl tālāk un uzstājīgi mudina cilvēkus mainīties, sakot: „jums ir noteikti kaut kas jāmaina” vai „jums ir jākļūst aktīvākam.” Šāda pieeja fiziskās aktivitātes veicināšanai faktiski var radīt pretēju efektu un tikai palielināt indivīda pretestību pārmaiņām. Ekstremālos gadījumos ārsts, cerot panākt pārmaiņas, var pat mēģināt iebiedēt personu, uzskaitot negatīvās sekas veselībai, ja cilvēks nemainīs uzvedību. Centieni ar iebiedēšanu panākt, lai cilvēks maina uzvedību, parasti ir neefektīvi, ja indivīds nesaskata iespēju mainīt savu uzvedību. Tāpēc paliek atvērts jautājums: kā vislabāk motivēt cilvēkus palielināt fizisko aktivitāti?

2018. gadā mūsu grupa publicēja liela apjoma metaanalīzi, kas mēģināja atbildēt uz šo jautājumu. Vispirms mēs apskatījām vairāk nekā 100 dažādas fiziskās aktivitātes veicināšanas intervences un identificējām tajās iekļautās uzvedības pārmaiņu metodes. Tad mēs centāmies noskaidrot, kuras uzvedības pārmaiņu metodes tika izraisījušas fiziskās aktivitātes motivācijas pieaugumu. Rezultāti atklāja divas galvenās uzvedības pārmaiņu metožu grupas, kas veicina motivācijas pieaugumu.

Pirmā grupa ietver pašregulācijas metodes. Mūsu analīze ļāva secināt, ka visi pašregulācijas paņēmieni (t.i., fiziskās aktivitātes līmeņa pašuzraudzība, atgriezeniskās saites iegūšana par sniegumu, fiziskās aktivitātes mērķu noteikšana, rīcības plānu izstrāde un problēmu risināšanas stratēģiju izmantošana fizisko aktivitāšu šķēršļu pārvarēšanai) ietekmē motivāciju. Turklāt intervences, kas izmanto pašuzraudzību kopā ar vismaz vienu citu pašregulācijas tehniku, paaugstina motivāciju vairāk nekā citas intervences. Jau iepriekšējie pētījumi ir parādījuši, ka pašregulēšanas paņēmieni ir ļoti svarīgi, ja vajag mainīt uzvedību (piemēram, attiecībā uz fiziskajām aktivitātēm, uzturu, smēķēšanu), un mūsu pētījums parādīja, ka tie ir ļoti svarīgi arī motivācijas paaugstināšanai. Tāpēc, aicinot cilvēkus izmēģināt dažādus pašregulācijas paņēmienus, mēs varam palīdzēt viņiem kļūt aktīvākiem un motivētākiem.

Otrā grupa ietver uzvedības pārmaiņus paņēmienus, kas saistīti ar piedalīšanos vingrošanas nodarbībās, kurās tiek sniegti norādījumi par fiziskajām aktivitātēm, notiek to demonstrēšana, un tiek piedāvāta iespēja praktizēt jaunus fiziskās aktivitātes veidus. Intervences, kurās izmantota šī metožu kopa, un intervences, kas tiek sniegtas individuāli vai grupā, veicina fiziskās aktivitātes motivācijas pieaugumu. Tas varētu būt saistīts ar sociālo atbalstu, ko sniedz treneri, vai ar sociālās salīdzināšanas iespējām (un priekpilnu nodarbību), ko sniedz citi nodarbības dalībnieki. Lai arī neaktīvam indivīdam došanās uz vingrošanas nodarbību var šķist biedējoša, ir augsta iespējamība, ka nonākšana nodarbībā paaugstinās viņa motivāciju būt aktīvam.

Visbeidzot, nav 100 % veiksmīgu veidu, kā motivēt kādu kļūt fiziski aktīvam, bet mūsu pētījumi liecina, ka pašregulācijas veicināšana un mudināšana piedalīties vingrošanas nodarbībās var būt labs starta grūdiens. Kad nākamajā reizē sastapsities ar klientu vai pacientu, kurš varētu gūt labumu no lielākas izkustēšanās, izmēģiniet dažus tālāk minētos praktiskos padomus. Tie var nebūt piemēroti visiem indivīdiem, bet tie sniegs jums idejas, kādus instrumentus varat izmantot, cenšoties kādu motivēt. Veiksmi motivēšanā!

Praktiski ieteikumi

1. Uzraudzība. Aiciniet, lai cilvēki seko savam fiziskās aktivitātes līmenim, izmantojot lietotnes, sporta aproces vai papīra dienasgrāmatas. Piedāvājiet viņiem bukletus, kurā minētas pašuzraudzības iespējas, ko jūs uzskatāt par ieteicamām.
2. Pārskats. Aiciniet cilvēku pārskatīt pašuzraudzībā iegūto informāciju, lai noskaidrotu, vai aktivitāte ir bijusi tāda, kā domāts, un lai identificētu laiku, kad fiziskās aktivitātes vislabāk atbilst viņu dienas gaitai.
3. Mērķu noteikšana un plānu izveidošana. Aiciniet cilvēkus izvirzīt tādus aktivitātes mērķus, kas būtu reālistiski, ņemot vērā secinājumus no pašreizējās situācijas (no iepriekš minētā 1. un 2. punkta), un sagatavot plānus attiecībā uz to, kad, kur un kā viņi tos sasniegs.
4. Darīšana. Vienkārši darīšana! Piedāvājiet cilvēkiem sarakstu ar dažādām fiziskās aktivitātes nodarbībām, tuvējām pieaugušo sporta līgām vai parkiem, kā arī palīdziet viņiem izvēlēties katram interesantākās aktivitātes. Skaidri paudiet, ka saprotat – uzsākšana ir ļoti grūta, tomēr uzsākta aktivitāte var palīdzēt justies arvien motivētākiem.
5. Uzsvars uz motivāciju. Pastāstiet cilvēkiem, ka tas ir normāli, ka reizēm motivācijas pietrūkst, taču pētījumu dati liecina: minētās stratēģijas var palīdzēt kļūt arvien aktīvākiem un vienlaikus veicināt motivāciju.

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone