Džīna Adamsa, Diētas un fiziskās aktivitātes pētniecības centrs, Kembridžas universitāte (Jean Adams, Centre for Diet & Activity Research, University of Cambridge)

No pagājušā gada oktobra likumdošana [Anglijā] nosaka, ka mazumtirgotājiem no pircējiem jāņem samaksa (0.06 EUR) par vienreizlietojamiem plastmasas maisiņiem –  TIEM plānajiem maisiņiem, ko cilvēki paņem veikalā, lai nogādātu mājās savus pirkumus. Iegūtos līdzekļus mazumtirgotāji atvēl labdarībai. Pirmajos sešos mēnešos plastmasas maisiņu izmantošana vairumā lielveikalu samazinājās vairāk nekā par 90% (kas ir 7 miljardi maisiņu mazāk!) , bet  vairāk nekā 29 miljoni Lielbritānijas mārciņu (32 miljoni EUR) tika ziedoti labdarībai. Ir grūti neizdarīt secinājumu, ka neliels finansiāls ierobežojums radīja lielu ietekmi uz cilvēku uzvedību.

 

Vai finansiāli stimuli maina veselības uzvedību?

Jautājums par to, Kā izmantot finansiālos stimulus un ierobežojumus, lai mainītu veselības uzvedību? kļūst aizvien populārāks. Dažas valstis Centrālamerikā  un Dienvidamerikā ir izmēģinātas finansiālo stimulu programmas, iekļaujot lielu iespējamo atlīdzību saņēmēju skaitu, lai mudinātu mātes saņemt  pirmsdzemdību veselības aprūpi, vakcinēt bērnus un sūtīt viņus skolā. Katru reizi, kad mātes īstenoja kādu no programmā iekļautām darbībām, viņas no valdības saņēma naudas maksājumu. Pētījuma rezultāti liecina, ka valstīs ar zemiem vai vidējiem ienākumiem šādām programmām ir pozitīva ietekme uz bērnu veselību.

Valstīs ar augstākiem ienākumiem finansiālu stimulu izmantošana veselības uzvedības izmaiņu sekmēšanai ir retāk izmantota, tomēr divos sistemātiskajos pārskatos ir izdarīti secinājumi, ka programmas, kur finansiālos stimulus izmanto veselības uzvedības sekmēšanai,  ir efektīvas  un to ietekme turpinās arī kādu laiku pēc tam, kad stimulēšana veselības uzvedības sekmēšanai  jau ir pārtraukta. Ir iegūti nedaudzi pierādījumi par to, ka finansiālie stimuli grauj veselības uzvedības “iekšējo motivāciju” un stimuli strādā tikai tā sauktās “kompleksās”  uzvedības, ko ļoti grūti mainīt, piemēram, smēķēšanas atmešanas sekmēšanai.

 

Kāpēc praksē finansiālos stimulus veselības uzvedības sekmēšanai nelieto plašāk?

Kaut arī, saskaņā ar teoriju, finansiālie stimuli sekmē veselības uzvedību, praksē šo stimulēšanu īstenot ir problemātiski. Lai panāktu maksimāli iespējamo intervences rezultātu, dažādos līmeņos ir jābūt vienotai nostājai par šādas pieejas nepieciešamību – sākot ar politikas veidotājiem, kas izstrādā programmu līdz pat programmas īstenotājiem un sabiedrībai, tiem, kuri ir labumu guvēji no konkrētās intervences.

Kad mēs ar cilvēkiem apspriežam iespēju piedāvāt finansiālu stimulu  par smēķēšanas atmešanu, regulāru fizisko aktivitāšu uzsākšanu vai vakcināciju un profilaktiskajām pārbaudēm vēža savlaicīgai diagnostikai, mēs sastopamies ar negatīvu rekaciju. Kopumā cilvēki akceptē domu, ka stimuli var sekmēt veselīgāku uzvedību, tomēr  daudz spēcīgāka ir izjūta, ka finansiālu stimulu piešķiršana ir “negodīga” attiecībā uz tiem, kuri “rīkojas pareizi” bez jebkādiem stimuliem. Cilvēki ir arī nobažījušies, ka negodīgie indivīdi apkrāps sistēmu, melojot par savu uzvedību, lai saņemtu atlīdzību, uz ko nav tiesīgi pretendēt.

Pašreizējā finansiālajā situācijā grūti pieļaut domu, ka šādas izmaksas var attaisnoties un efektīvam stimulam nav jābūt lielam (naudas izteiksmē). Pastāv arī bažas, ka atlīdzības saņēmēji var iztērēt saņemto naudu neveselīgu produktu iegādei.

Politikas veidotāji savukārt uzskata, ka stimuli neskars neveselīgas uzvedības plašākus sociālos cēloņus, un ka šīs intervences būs sarežģīti izskaidrot politiķiem un medijiem.

Visos mūsu kvalitatīvajos pētījumos to dalībnieki labprāt piedāvāja alternatīvas pieejas finansiālo stimulu vietā veselības uzvedības sekmēšanai, īpaši – izglītošanu un informēšanu, kaut arī mēs nekad tiešā veidā neaicinājām to darīt. Šķiet, ka finansiāla stimula piedāvājums nav “pašsaprotams” risinājums vairumam cilvēku un viņi izjūt, ka vispirms ir jāizmēģina citi iespējamie risinājumi.

Tomēr interesanti, ka tiešsaistes aptaujās [internetā] ir iegūti atšķirīgi rezultāti. Divas reizes mēs secinājām, ka cilvēkiem veselības uzvedības izmaiņu programmas, kas piedāvā finansiālus stimulus, ir tikpat pievilcīgas vai pievilcīgākas par tām programmām, kuras šādus stimulus nepiedāvā.  Iespējams, cilvēki drošāk pauž savas mantkārīgās savtīgās intereses , kad tos aizsargā interneta  anonimitāte!  Protams, fokusgrupās vai intervijās mēs varam sagaidīt lielāku sociāli vēlamo atbilžu ietekmi uz to, ko cilvēki saka par finansiāliem stimuliem.

Arī kultūrai un kontekstam ir nozīme, un ir pierādījumi, ka finansiālie stimuli veselības uzvedībai ir vairāk pieņemami ASV nekā Lielbritānijā – iespējams tāpēc, ka ASV ir pašsaprotamāk naudu saistīt ar veselības (aprūpi), nekā Lielbritānijā, kur pastāv nacionālā veselības aprūpes sistēma.

 

Ieteikumi praksei

Finansiālie stimuli var būt efektīvs veids, lai palīdzētu cilvēkiem mainīt veselības uzvedību, tomēr ne visi to akceptē. Jebkura šādus stimulus saturoša programma jāievieš pārdomāti, lai novērstu iedzīvotāju bažas. Programmas, kur izmantoti finansiāli stimuli veselības uzvedības sekmēšanai, varētu ietvert:

 

• mazākas vērtības stimulu piedāvāšanu, lai mazinātu bažas, ka nauda tiek “izniekota”;
• iepirkšanās kuponu nevis naudas piedāvāšanu, lai mazinātu bažas, ka atlīdzība var tikt izlietota neveselīgu produktu iegādei;
• pārliecināšanu par to, ka programmas tiek labi pārvaldītas un cilvēki nevar apkrāpt sistēmu;
• finansiālu stimulu iekļaušanu daudzveidīgu intervenču programmās, kas ietver izglītošanu un informēšanu par veselības uzvedību.

Kopienu līmenī varētu būt palīdzoši sākt atklātu un godīgu sarunu, lai izpētītu, kad, kur un kā intervencēs izmantotos finansiālos stimulus cilvēki novērtē kā visvairāk atbilstošus.

 

Translation: Gunta Freimane, Kristine Mārtinsone