Bārts Ferkails (Bart Verkuil), Leidenes Universitātes Klīniskās psiholoģijas katedra, Nīderlande, un PEP grupa, Nordveika, Nīderlande.

“Un ja nu es inficēšos un nonākšu slimnīcā?” “Un ja nu es vairs nespēšu samaksāt nākamo mēnešu rēķinus?” “Kā izolācija ietekmēs manu bērnu veselību?”

Koronavīrusa draudiem ir milzīga ietekme uz lielāko daļu no mūsu dzīves. Lai noteiktu, kādi pasākumi jāveic, un lai novērtētu, ar kādiem riskiem mēs saskaramies, zinātnieki izmanto statistikas modeļus, lai gūtu ieskatu vīrusa izplatībā. Tas, protams, palīdz iegūt zināmu kontroli pār šo pandēmiju. Interesanti, ka mēs kā indivīdi nepārtraukti rīkojamies tieši tāpat kā šie zinātnieki, tikai automātiski; mūsu, cilvēku, prātus var uzskatīt par “prognozēšanas mašīnām”, kas pastāvīgi novērtē, vai mums pašlaik ir risks inficēties, zaudēt darbu vai tikt kritizētiem. Tomēr pastāv lielas atšķirības attiecībā uz to, kā dažādi cilvēki novērtē šos riskus, un dažiem cilvēkiem šie novērtējumi izraisa lielas bažas.

Kas dažiem cilvēkiem liek vairāk uztraukties nekā citiem? Interesanti, ka nesenie atklājumi evolūcijas teorijā liecina: stresa un trauksme patiesībā ir ļoti izplatīta un loģiska – var pat teikt, “standarta”, – reakcija uz draudiem. Prognozējot nākotni, mēs visi esam piesardzīgi. Tas ir tāpēc, ka senatnē izdzīvot varēja tikai tie cilvēki, kuri bija piesardzīgi, saskaroties ar draudu pazīmēm. Piesardzīgie cilvēki nodeva savus gēnus nākamajām paaudzēm. Tātad, saskaņā ar nesen piedāvāto vispārējo stresa nedrošības teoriju (Generalized Unsafety Theory of Stress, GUTS), nevajadzētu jautāt: “Kāpēc cilvēki uztraucas?”, bet gan: “Kāpēc daži cilvēki nevar izslēgt šo loģisko reakciju uz draudiem un neskaidrību?”

Šķiet, ka atbilde slēpjas spējā atpazīt drošības signālus. Trauksme izzudīs tikai tad, kad cilvēki izjutīs skaidras pazīmes, ka viņi ir drošībā. Savās prognozēs par riskiem, ar kuriem mēs varam saskarties pasaulē, mēs novērtējam gan bīstamības, gan drošības signālus, taču iepriekšējie stresa modeļi tos lielā mērā ir ignorējuši. Pamatojoties uz to, GUTS teorijā tiek pieņemts, ka tieši drošības uztvere ļauj cilvēkiem izslēgt trauksmi. Ja netiks uztverta drošība, mēs turpināsim uztraukties. Neirobioloģiskie pētījumi patiešām apliecina, ka tad, kad tiek uztverta drošība, prefrontālā garoza sāk nomākt stresa reakciju. No šī viedokļa veselības aprūpes speciālistiem jāņem vērā drošības līmenis, ko pacienti šobrīd izjūt ikdienas dzīvē. GUTS teorijas autori apgalvo, ka pastāv vairāki drošības avoti.

“Drošības izjūtas” pakāpi primāri nosaka cilvēka mācīšanās pieredze. Uzaugot drošā vidē, cilvēki pamazām uzzina, ka viņu pasaule ir droša, paredzama un kontrolējama vieta (vismaz zināmā mērā). Viņi iemācās veidot ciešas attiecības ar citiem, uzzina, ka citi var būt gādīgi, droši un draudzīgi. Tomēr ne katrs uzaug drošā vidē. Stresa pieredze bērnībā ietekmē cilvēka drošības izjūtu pasaulē vēlākā laikā un paaugstina iespēju, ka indivīds nākotnē pastiprināti izjutīs uztraukumu.

Bet ir arī citi drošības avoti. Piemēram, drošību var sniegt atbalstošs sociālais tīkls. Cilvēki savulaik attīstījās, dzīvojot grupās. Un mūsu stresa reakcijas tiek vairāk nomāktas, kad esam kopā ar sev draudzīgiem cilvēkiem, nekā tad, kad esam vieni. Ir arī pierādīts, ka cieši apskāvieni samazina mūsu reakciju uz stresu.

Vēl viens drošības avots ir mūsu pašu ķermenis – mūsu fiziskā sagatavotība. Proti, cilvēkiem, kas ir aktīvāki, piemīt augstāka noturība pret stresu. Fiziski aktīvi cilvēki var izjust lielāku drošību, jo viņi var vieglāk tikt galā ar fiziskiem draudiem. Var viegli iedomāties, ka senos laikos cilvēkiem ar vājāku fizisko veselību vajadzēja daudz biežāk pārlūkot apkārtni, lai laikus piesargātos no briesmām, nekā viņu spēcīgajiem un veselajiem vienaudžiem, kuri varēja vieglāk aizbēgt no uzbrucējiem.

Visbeidzot, drošības avots ir piekļuve dabai. Mēs, cilvēki, esam attīstījušies dabiskā vidē (nevis urbanizētā). Dabiskā vide evolucionāri piedāvāja drošības iespējas (slēptuves, novērošanas vietas, informāciju par aizbēgšanas ceļiem).

Sociāli droša saskarsme, fiziskās aktivitātes, atrašanās dabā – tieši šie drošības avoti izolēšanās dēļ visā pasaulē ir apdraudēti.

Kā viens no GUTS teorijas pētniekiem un psihologiem, kuri strādā klīniskajā praksē, varu apgalvot, ka šīs atziņas ir mainījušas manu darbu ar stresa nomāktiem pacientiem. Papildus parastajiem kognitīvi biheiviorālās intervences pasākumiem, piemēram, rūpju pierakstīšanai un pierādījumu meklēšanai par to racionalitāti vai apzinātības un relaksācijas vingrinājumiem, GUTS teorijā uzsver vairākus citus interesantus veidus, kā tikt galā ar stresu.

Praktiski ieteikumi

– Atzīstiet un normalizējiet satraukumu kā parastu reakciju uz novitāti, nenoteiktību un draudiem. Centieties satraukumu normalizēt – tā vietā, lai meklētu tajā kaut ko patoloģisku. Mēģinot nomākt trauksmi (ar visādiem “ātrajiem” risinājumiem), tā tikai paaugstināsies.

– Veltiet laiku, lai izprastu personas pieredzi no drošības viedokļa. Vai, cilvēkam uzaugot, viņam bija iespēja iegūt drošības pieredzi? Šī pieredze nosaka tempu, kādā iespējams sagaidīt izmaiņas. Daži cilvēki ir vairāk pakļauti trauksmei vai nu savas bērnības pieredzes dēļ, vai tādēļ, ka viņi jau ir dzimuši emocionāli jutīgāki. Ņemiet vērā šo ievainojamību, lai izvairītos no liekas pacientu sarūgtināšanas.

– Neaizmirstiet par ķermeni: regulāras fiziskas aktivitātes var palīdzēt pacientiem iegūt mierīgāku prātu, arī ilgtermiņā. Vēlams, lai fiziskās aktivitātes notiktu dabā, pēc iespējas zaļākā vidē.

– Mudiniet pacientus atklāti paust savas bažas. Uztraukti cilvēki var justies vientuļi un kaunēties. Taču, ja cilvēks tiek mudināts izrunāt uztraukumu ar citiem, tas ne tikai sniedz viņam iespēju saņemt atbalstu, bet arī izmēģināt, kā draudu prognozes (“viņa par mani smiesies”) var pārvērsties drošības apgūšanas pieredzē (“viņa bija ļoti laba un man palīdzēja”).

– Izskaidrojiet, ka pati uztraukšanās dažkārt var palīdzēt izjust kontroli pār situāciju (“man ir kaut kas jādara… vismaz jāuztraucas par to”), taču tā ir viltus drošība. Palīdziet cilvēkiem apzināties, ka dažas lietas ir ārpus kontroles – to apzināties var būt sāpīgi – un būtiski svarīgi ir praktizēt pieņemšanu un līdzcietību.

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone