Tomass L. Vebs (Thomas L. Webb), Šefīldas universitātes Psiholoģijas katedra, Apvienotā Karaliste

Kā jums veicas, virzoties pretim mērķim samazināt apēstā cukura daudzumu un atbrīvoties no 10 liekiem kilogramiem? Iespējams, ka jūs to nezināt vai varbūt pat negribat zināt. Šādās situācijās cilvēki mēdz kā strausi bāzt galvu smiltīs, tīšām izvairoties no informācijas, kas viņiem varētu palīdzēt pārraudzīt savas sekmes mērķa sasniegšanā. Pētījumi par šo “strausu problēmu” liek secināt, ka cilvēki bieži vien neseko līdzi savai virzībai pretim nospraustajam mērķim (piem., neseko līdzi, kā mainās viņu svars, nelasa etiķetes uz pārtikas produktiem, ko iegādājas) ‒ daļēji tādēļ, ka sekošana līdzi procesam varētu sagādāt nepatīkamus atklājumus par sevi, piemēram, viņiem būtu jāsecina, ka svars joprojām lielāks, nekā gribētos, un ka viņi joprojām uzņem pārāk daudz cukura. Tomēr teorija un pētījumos gūtie pierādījumi liecina, ka sasniegumu kontrolēšana ceļā uz mērķi palīdz noteikt neatbilstību starp pašreizējo un vēlamo stāvokli, tādējādi pamudinot uz rīcību. Tas nozīmē, ka izvairīšanās no pārraudzības apgrūtina iespēju identificēt vajadzību rīkoties un noteikt vispiemērotākās rīcības veidu. Tāpēc strausa politikas identificēšana veselības aprūpes speciālistiem (un citiem) dod iespēju palīdzēt cilvēkiem, mudinot pārraudzīt viņu virzību uz mērķi, lai iegūtu visas priekšrocības, ko mērķa sasniegšanas pārraudzība var sniegt. Iespējams, nav pārsteidzoši, ka ir atrasti pārliecinoši pierādījumi par labu pamudinājumiem pārraudzīt virzību pretim mērķim – tie cilvēkiem palīdzējuši sasniegt mērķus daudzās jomās.

Mērķa sasniegšanas pārraudzība ietver pašreizējās situācijas novērtēšanu (piemēram, cik daudz cukura ir uzņemts dienā, kad un kur) un salīdzināšanu ar izvirzīto mērķi vai atsauces vērtību (piemēram, lietot ne vairāk kā 6 tējkarotes cukura dienā). To var izdarīt, pierakstot datus dienasgrāmatā vai vienkārši uz papīra lapas, bet tagad ir pieejami arī digitāli rīki, kas var palīdzēt cilvēkiem pārraudzīt virzību pretim mērķim – ir pat aizsākusies kustība, ko sauc par “sevis izteikšanu skaitļos”. Piemēram, mūsu tālruņi automātiski reģistrē mūsu nostaigātos soļus, pulksteņi uzrāda, cik ilgi un cik labi esam gulējuši, un mēs varam izmantot lietotnes pārtikas iepakojumu skenēšanai, lai uzzinātu produktu uzturvērtības. Daudzas no šīm ierīcēm aicina vispirms reģistrēt izvēlēto mērķi un pēc tam salīdzina mūsu virzību uz šī mērķa sasniegšanu.

Šādu rīku izmantošana var palīdzēt cilvēkiem identificēt vēlamās rīcības laiku un veidu. Piemēram, pārtikas iepakojumu skenēšana cilvēkam, kas cenšas samazināt cukura patēriņu, var palīdzēt saprast, cik daudz cukura ir apelsīnu sulas glāzē vai bļodā ar kukurūzas pārslām, un palīdzēt identificēt un izmantot alternatīvus produktus, kuru sastāvā ir mazāk cukura. Tādējādi mērķa sasniegšanas pārraudzība var kļūt par pamatu intervencēm, kas paredzētas, lai palīdzētu sasniegt cilvēkiem dažādus veselības mērķus. Turklāt pastāv pierādījumi, ka pārraudzība ir vēl efektīvāka, ja to apvieno ar metodēm, kas palīdz cilvēkiem izvirzīt atbilstošus mērķus, kuri kalpos kā atskaites punkts virzības izvērtēšanai un pamudinās uz rīcību, kad pārraudzība atklās, ka tas ir nepieciešams (piemēram, var izmantot plānošanas metodi “ja-tad”). 

Ņemot vērā, ka cilvēki mēdz ieņemt aizsardzības pozīciju, saņemot informāciju (piem., viņi var apgalvot, ka informācija neatspoguļo viņiem raksturīgo izturēšanos vai ka pārraudzības ierīce nestrādā precīzi), var izmantot papildu psiholoģiskās metodes, piemēram, pašafirmāciju (mudinot cilvēkus apliecināt viņiem svarīgus aspektus par sevi), kas arī var palīdzēt cilvēkiem precīzāk novērtēt informāciju un tās nozīmi.

Praktiski ieteikumi 

Mērķa sasniegšanas pārraudzība bieži vien nozīmē vienkārši vēlamās uzvedības un/vai rezultātu pārraudzības metodes (piemēram, lietotnes vai dienasgrāmatas) izvēlēšanos un apņemšanos to izmantot. Taču, kā jau iepriekš aprakstīts, cilvēki mēdz kā strausi iebāzt galvu smiltīs un nesekot līdzi tam, kā sekmējas viņu virzība uz mērķi. Tādēļ jūs, iespējams, varēsiet:

• Palīdzēt cilvēkiem noteikt, kas ir jāpārrauga. Piemēram, cilvēkam, kurš cenšas atbrīvoties no liekā svara, var palīdzēt apsvērt, vai labāk būtu pārraudzīt uzvedību (piem., fiziskās aktivitātes) vai uzturu, un ar kādu metodi ievākt datus par sasniegto: mērīt svaru, vidukļa apkārtmēru vai gan to, gan to?  Mūsu pētījumi liecina, ka cilvēki jāmudina pārraudzīt visu to, ko viņi visvairāk vēlas mainīt, vai tie būtu rezultāti, uzvedība vai abi. 
• Palīdzēt cilvēkiem objektīvi izanalizēt informāciju, kas iegūta, izmantojot pārraudzību. Pierādījumi liecina, ka pašafirmācijas stratēģijas var palīdzēt cilvēkiem atturēties no  aizsardzības pozīcijas ieņemšanas attiecībā uz saņemto informāciju. Ja ir pamats domāt, ka indivīds var iestāties aizsardzības pozīcijā, uzzinot pārraudzības procesā iegūto informāciju, mudiniet viņu vispirms izmantot pašafirmācijas metodi, kas palīdz apliecināt svarīgus aspektus par sevi (piem., to, ka viņi ir laipni un uzmanīgi cilvēki), jo tas var palīdzēt viņiem pieņemt informāciju.
• Palīdzēt cilvēkiem ieviest pārmaiņas, kuras, atbilstoši pārraudzības rezultātiem, varētu būt nepieciešamas. Konstatācija, ka nepieciešams sākt rīkoties, un motivācija to darīt ir tikai pirmie soļi pārmaiņu veikšanas gaitā. Tā kā cilvēkiem var būt nepieciešama palīdzība, lai labos nodomus pārvērstu konkrētās darbībās, pamudiniet viņus sastādīt “ja-tad” plānus, kuros būtu norādīts, kad, kur un kā viņi rīkosies. Piemēram, cilvēks, kurš identificējis, ka uzņem pārāk daudz cukura, varētu izveidot plānu “Ja ēdīšu brokastis, tad ēdīšu auzu pārslu biezputru, nevis kukurūzas pārslas”.