Communication

Saruna ar pacientu: ko ārsts skaidri un gaiši saka, bet pacients skaidri un gaiši nesaprot

Anna Marija Plasa (Anne Marie Plass), Getingenes Universitātes Medicīnas centrs, Vācija

Pirms kāda laika dermatoloģe, kas strādā par psoriāzes (hroniska ādas slimība) speciālisti universitātes slimnīcā, man sūdzējās par daudziem pacientiem, kuri neievēro nozīmēto terapiju, lai gan ir bijis kopīgi noteikts mērķis un lēmums par ārstēšanu.

Kopīga lēmuma pieņemšana tiek definēta kā “pieeja, kurā klīnicisti un pacienti dalās ar labākajiem pieejamajiem pierādījumiem, saskaroties ar lēmuma pieņemšanas uzdevumu”; parasti to izmanto, kad ir pieejamas divas vai vairāk ārstēšanas iespējas vai iesaistīta vairāk nekā viena persona. Gan pacienti, gan ārsti piedalās medicīniskā lēmuma pieņemšanas procesā, un pacienti tiek mudināti izskatīt visas iespējas iegūt lēmumam nepieciešamo informāciju, lai sasniegtu vēlamos rezultātus. Kopīga lēmuma pieņemšanas politika veselības aprūpē ieņem arvien lielāku lomu, jo daudzi profesionāli veselības aprūpes sniedzēji cenšas darīt visu iespējamo, lai uzmanības centrā būtu pacients. Jo īpaši tādēļ, ka šāda veida sarunas ar pacientu var uzlabot terapijas ievērošanu un uzticēšanos.

Pamatā kopīga lēmuma pieņemšana ir balstīta uz savstarpēju sapratni un cieņu. Ārsts un pacients ir līdzvērtīgi partneri šajā procesā – abi dod savu ieguldījumu lēmumā, sarunā daloties ar savām zināšanām un pieredzi. Veselības aprūpes sniedzējs dalās ar savām medicīnas zināšanām un pieredzi, pacients – ar savām zināšanām un personisko pieredzi. Tomēr to ir viegli pateikt, ne tik viegli izdarīt. Lai gan daudzi veselības aprūpes speciālisti apgalvo, ka “viņi tā jau dara”, dati no pacientu pieredzes apsekojumiem liecina, ka parasti tas tā nav.

Dermatoloģe, ar kuru es runāju, nemēdza pieņemt lēmumus pacientu vārdā, bet gan kopā ar pacientiem pieņēma lēmumus par to, kāda terapija viņiem atbilstu vislabāk. Tāpēc viņai nebija izprotams, kāpēc viņas pacientiem pietrūka motivācijas lietot tabletes, kā noteikts, lai arī terapija bija nozīmēta saskaņā ar pacientu personiskajām izvēlēm. Aprakstot, kā viņa īsteno kopīgo lēmumu pieņemšanas procesu ikdienas klīniskajā praksē, viņa teica, ka, tiklīdz pacienti atnāk uz vizīti, viņa tos informē, ka šīs vizītes laikā viņi kopā izlems par terapiju, un tāpēc kopīgi apspriedīs dažādas terapeitiskās iespējas.

Dažreiz pacientiem ir nepieciešams laiks, lai izpētītu jauno informāciju un apdomātu personiskās izvēles, pirms viņi pieņem jaunu lēmumu. Tas ir īpaši svarīgi tad, kad viņiem nav zināms, kā var attīstīties slimība, un viņiem, iespējams, jādomā par iznākumu, ko viņi nekad nav piedzīvojuši. Ja pacientiem tiek piedāvāta loma lēmuma pieņemšanā, daži pacienti var justies pārsteigti vai satraukti visu izvēļu priekšā, un viņiem var trūkt pārliecības par to, kurš lēmums varētu būt vislabākais. Tāpēc kopīga lēmuma pieņemšanas efektivitāti varētu uzlabot, ja pacientiem jau iepriekš būtu zināms, ka viņi tiks mudināti piedalīties lēmuma pieņemšanā, un viņiem jau iepriekš būtu zināms, kādas ir iespējamās ārstēšanas alternatīvas.

Lai palīdzētu saviem pacientiem izlemt par terapiju, kas vislabāk atbilstu viņu personiskajām izvēlēm, šī dermatoloģe kā iespējamos mērķus norādīja procentus, piemēram, 10 % vai 20 % uzlabojumu. Pēc tam, kad pacients bija izvēlējies procentuālo daudzumu, dermatoloģe paskaidroja, kāda terapija un zāles būtu nepieciešamas, lai sasniegtu šo mērķi, tādējādi aktīvi iesaistot pacientu lēmumu pieņemšanas procesā. Neskatoties uz to, viņas pacienti joprojām neievēroja terapiju, lai gan viņi paši bija izvēlējušies terapijas variantu, kas vislabāk atbilstu viņu personiskajai situācijai. Es viņai jautāju, vai pacienti saprata, ko nozīmē 20 %, 30 % u. tml. uzlabojums, un vai viņi paši arī tā izteiktos, citiem stāstot par vēlamo simptomu atvieglošanu.

Viens no problēmas aspektiem ir veselības aprūpes profesionāļu raksturīgā tendence lietot valodu, kas ir saprotama tikai kolēģiem. Medicīnas valoda var būt sarežģīta, un pierādījumi liecina, ka gandrīz pusei no pacientiem ir grūtības to uztvert. Medicīnas žargons un abstraktie jēdzieni mēdz radīt pamatu plašam interpretāciju klāstam, kas var ievērojami atšķirties no tā, ko aprūpes sniedzēji bija domājuši. Turklāt daudzi pierādījumi liecina, ka izvērtētie ārstēšanas aspekti var tikt pamatīgi pārprasti vai kaut kā citādi novērtēti, tāpēc iecerētais paliek nesasniegts. Anketās pacienti var ierakstīt, ka nespēj nostaigāt 500 metrus, bet turpmākajā sarunā var atklāties, ka viņi vairāk nekā stundu staigā pa lielveikalu.

Es speciālistei atbildēju, ka, ja es būtu paciente, es vēlētos, lai kā terapijas mērķis tiktu norādīta mana atgūtā spēja droši paspiest roku vai uzvilkt apģērbu ar īsām piedurknēm, vai tamlīdzīgi. Viņa skatījās uz mani un sāka smieties, sakot, ka man ir taisnība, bet viņa nekad pati to nebūtu iedomājusies. Viņa arī nebija iedomājusies, ka pacienta iepriekšēja informēšana par lēmuma pieņemšanas procesu varētu radīt efektīvāku rezultātu.

Tādēļ ir vitāli svarīgi, lai veselības aprūpes speciālisti uzmanīgi domātu par pacientiem, kurus viņi ārstē, un ņemtu vērā to izpratni, kāda ir pacientu rīcībā. Tas attiecas ne tikai uz personām ar ierobežotu veselības pratību – visi pacienti būtu ieguvēji, ja tiktu izteikta skaidra un precīza informācija, un tiktu samazināts žargons. Turklāt ir ārkārtīgi svarīgi, lai ārsti lietotu tādu valodu, pie kuras pacienti ir pieraduši, un izteiktos ar vārdiem, kurus pacienti lieto ikdienā.

Praktiski ieteikumi:

  • Pacientu iesaistīšana lēmuma pieņemšanas procesos var uzlabot terapijas režīma ievērošanu un ārstēšanas rezultātus.
  • Vienmēr centieties izteikties ar vārdiem, kurus lieto pacienti (t. i., izvairieties no medicīnas žargona).
  • Paturiet prātā: kaut arī tas, ko jūs sakāt, var būt pilnīgi skaidrs jums, kāds cits to var pamatīgi pārprast. Tāpēc vienmēr pārbaudiet, kā teikto ir uztvēris pacients.
  • Veltiet pacientiem laiku un sniedziet noderīgu, viegli saprotamu informāciju; pārliecinieties, ka esat labi sagatavoti svarīgām konsultācijām.
  • Informējiet pacientus jau iepriekš, kas no viņiem tiks sagaidīts lēmuma pieņemšanas gaitā.

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone

Please follow and like us: