Stefans Dombrovskis (Stephan Dombrowski), Ņūbransvikas Universitāte, Kanāda

Staigāšana attālina no nāves

Staigāšana ir viens no visvienkāršākajiem cilvēka kustību veidiem, un ar to tiek saistīti daudzi ieguvumi veselībai. Pētījumi liecina: cilvēkiem, kuri vairāk staigā, ir mazāks priekšlaicīgas nāves risks, un tas nozīmē, ka ir iespējams aiziet no nāves (vismaz uz kādu laiku).

Staigāšana un insults

Staigāšana kā fiziskās aktivitātes veids ir īpaši noderīga cilvēkiem, kuri pārcietuši insultu, kas ir viens no galvenajiem pieaugušo invaliditātes cēloņiem. Regulāras fiziskās aktivitātes pēc insulta var samazināt insulta atkārtošanās risku, palīdzēt atveseļoties un uzlabot vispārējo funkcionēšanu, veselību un labklājību. Tomēr cilvēki pēc insulta aptuveni 75 % no nomoda stundām pavada sēžot – vairāk nekā viņu vienaudži. Taču staigāšana ir viens no vieglāk īstenojamiem fiziskās aktivitātes veidiem, un 95 % cilvēku spēj staigāt 11 nedēļu laikā pēc insulta. Turklāt insultu pārcietušie cilvēki staigāšanu uzskata par vēlamāko fiziskās aktivitātes veidu, jo tā viņiem šķiet viegli pieejama, patīkama un nereti arī veicina socializēšanos. Galvenais jautājums ir šāds: kā vislabāk atbalstīt insultu pārcietušos cilvēkus, lai viņi staigātu vairāk?

Tev nebūs jāstaigā vienam

Tādi akūti veselības traucējumi kā insults var atstāt postošu ietekmi gan uz pašu insulta skarto, gan ar viņu saistītajiem cilvēkiem, tostarp laulātajiem, ģimenes locekļiem un draugiem. Nelaimes brīžos, piemēram, ar veselību saistītos dzīves notikumos, cilvēki parasti atbalsta cits citu, lai palīdzētu tikt galā ar notikuma ietekmi un atveseļošanās procesu. Pētījumi liecina, ka tie cilvēki, kuri pēc insulta pārciešanas veiksmīgi (at)sāka fiziskās aktivitātes, piemēram, staigāšanu, parasti saņēma partneru atbalstu. Lai palīdzētu cilvēkiem pēc insulta atsākt staigāšanu, atbalstošie partneri bieži vien intuitīvi izmantoja veselā saprāta pieejas, veicot kopīgas aktivitātes un izmantojot tādas efektīvas metodes kā mērķu izvirzīšana, mērķu uzraudzība un atgriezeniskā saite. Kvalitatīvā pētījumā ir noskaidrots, ka partneri izmantoja staigāšanu, lai veicinātu insultu pārcietušo cilvēku dalību kopīgās aktivitātēs, kas viņiem bija patikušas pirms insulta. Šo pieeju var nosaukt par divpusēju jeb diādisku intervenci, – ar to divi cilvēki (insultu pārcietušais un viņa ģimenes loceklis) cenšas sasniegt vienotu mērķi (vairāk staigāt). Svarīgākais jautājums: vai mēs varam panākt, lai diādiskās intervences notiktu biežāk un sistemātiskāk, izmantojot noteiktas intervences vai pakalpojumus?

Izmantot to, kas darbojas 

Lai sistemātiski izmantotu diādisko procesu kā atbalstu pārmaiņām, tika izstrādāta 12 nedēļu intervence “Mēs staigājam”, kuras mērķis bija veicināt staigāšanu ārpus telpām pēc insulta. Programma “Mēs staigājam” (angl. “We Walk”) tika rūpīgi izstrādāta, ņemot vērā uz cilvēku centrētus principus un psiholoģijas teoriju, un tā dod iespēju insultu pārcietušajam satikties ar apmācītu koordinatoru jeb “pastaigu draugu”, klātienē un attālināti pa tālruni izmantojot dažādas strukturētas aktivitātes un metodes, piemēram, novērošanu jeb uzraudzību, mērķu izvirzīšanu un darbības plānošanu. Tika konstatēts, ka intervenci ir iespējams īstenot. Gan “pastaigu draugam”, gan insultu pārcietušajam bija pieņemama šāda staigāšanas veicināšana ārpus telpām, – tas apliecina diādiskās intervences potenciālu uzvedības izmaiņu atbalstīšanā. Kādas atziņas var gūt jau pašlaik, kamēr tiek veikti turpmāki pētījumi, lai pilnveidotu un pārbaudītu šo intervenci?

Diādiskā intervence ir palīdzoša un sarežģīta

Diādiskā intervence ir sarežģīta, jo tā ir skar vairākus cilvēkus un parasti balstās uz esošajām attiecībām starp tiem. Pastāvošo attiecību izmantošanai ir daudz priekšrocību, taču tā ir atkarīga no attiecību veida, kas abiem iesaistītajiem ir savā starpā. Tas ietver tādus attiecību aspektus kā uzticēšanās, godīgums, cieņa un komunikācijas modeļi. Šie apstākļi bieži vien ir ārpus diādiskās intervences kontroles. Piemēram, daži programmas “Mēs staigājam” intervences dalībnieki uzsvēra smalko robežu starp uzmundrināšanu un piebikstīšanu, par ko var uzskatīt atkārtotus atgādinājumus veikt mērķa rīcību, ja nav jūtama progresa. Lai gan piebikstīšana neietilpst uzvedības izmaiņu metožu taksonomijā, kā arī tā netika iekļauta kā metode programmā “Mēs staigājam”, sociālā atbalsta sniegšanas stratēģija dažos kontekstos var pārtapt par bikstīšanu. Tādējādi diādiskās uzvedības maiņas intervencēs un pakalpojumos jāpievērš liela uzmanība tam, lai nodrošinātu, ka sociālais atbalsts atbilst insulta skartā cilvēka personiskajām vajadzībām, lai maksimāli palielinātu šāda veida intervences potenciālu. 

Praktiski ieteikumi:

1. Staigāšana veicina veselību un samazina nāves risku: daudzi cilvēki, ieskaitot arī cilvēkus, kuriem ir fiziskas problēmas, ir iecienījuši staigāšanu kā viegli pieejamu fiziskās aktivitātes veidu, un staigāšana varētu būt viens no pirmajiem iespējamās fiziskās aktivitātes veidiem, ko vērts apsvērt, it īpaši mazkustīgu cilvēku vidū. 
2. Koncentrējieties uz efektīvu “reālās dzīves” praksi: cilvēki bieži intuitīvi izmanto efektīvas uzvedības maiņas metodes, un citiem var palīdzēt, pievēršot uzmanību tam, kas darbojas reālajā pasaulē. 
3. Sistematizēta intuīcija: noderīgas stratēģijas var izplatīt, izstrādājot intervences vai pakalpojumus, kuru pamatā ir citiem noderīgu prakšu sistematizēšana. Lai veicinātu uzvedības maiņu, veselības aprūpes speciālistiem ir svarīgi strādāt ar diādiskajās attiecībās iesaistītajiem, lai apspriestu un vienotos par kopīgiem pastaigu mērķiem un kopīgi plānotu, kā mērķi tiks īstenoti, līdztekus sekmējot progresa atspoguļošanu un mērķu un plānu pārskatīšanu.
4. Pastāvošās attiecības var sekmēt vai kavēt pārmaiņu mēģinājumus: palīdzošas attiecības ir tādas, kurās ir novērojama abpusēja iesaistīšanās, atbalsts un cieņa vienam pret otru, kā arī gatavība kopīgi radīt iespējas tādām pastaigām, kuras prasītu noteiktu piepūli, bet būtu arī interesantas, elastīgi piemērojamas un pielāgojamas insultu pārdzīvojušā spējām.
5. Atbalstiet sadarbojoties: “pastaigu draugiem” jāpalīdz izvēlēties jēgpilnus mērķus, uz kuriem varētu balstīties. Piemēram, gājiens līdz lielveikalam vai pastaiga pa parku dažiem bija nozīmīgāks mērķis nekā noteikts soļu skaits dienā un palīdzēja attīstīt un uzturēt motivāciju, jo īpaši tāpēc, ka soļu skaitītāji un citas valkājamās ierīces šajā cilvēku grupā nereti tiek uztvertas ar nepatiku.

Tulkojusi Andžela Berķe