Dr Gjats-Džorns Pēteris, Atvērtā Universitāte, Nīderlande

 

Bieži izmantota stratēģija uzvedības izmaiņu panākšanai ir baiļu izraisīšana. Piemēram, draudīgus un bailes izraisošus attēlus mūsdienās izvieto uz katra tabakas izstrādājuma iepakojuma, kā arī izmanto kampaņās piesprādzēšanās sekmēšanai un apreibinošu vielu lietošanas mazināšanai. Kaut arī bailes izraisošās metodes ir populāras un plaši izplatītas, pētījumi liecina, ka tas nav labākais ceļš uzvedības pārmaiņu sekmēšanai vai cilvēku izglītošanai.

Kā tas iespējams? Vai tad cilvēki nenobīsies no lietām, kas var pasliktināt viņu veselību? Protams, neviens, kurš zina riskus, nesmēķētu, nebrauktu nepiesprādzējies un nelietotu metamfetamīnu, vai ne? Tomēr patiesībā tā nav….

Baiļu izraisīšana

Iebiedēšanas taktiku varētu vērtēt kā piemērotu tāpēc, ka cilvēki bieži domā, ka zina, kā otrs cilvēks izturēsies. Cilvēki domā, ka tas, kas kavē viņus darīt kaut ko bīstamu, tas kavēs arī citus. “Ja tikai cilvēki zinātu par riskiem…”

 

Protams, daudzu neveselīgu ieradumu riski bieži tiek atspoguļoti medijos un sociālajos tīklos, par tiem tiek runāts izglītības iestādēs utt. Vai šīs kampaņas sasniedz tos cilvēkus, kas pakļauti riskam? Vai arī šie vēstījumi nav pietiekoši konfrontējoši un pietiekoši spēcīgi?

 

Varētu domāt, ka konfrontējošāki vai bailes izraisošāki vēstījumi iedarbosies labāk, lai salauztu cilvēku aizsardzības mehānismus un konfrontētu viņus ar to, cik bīstama ir šāda uzvedība, lai liktu viņiem divreiz padomāt pirms cigaretes vai metamfetamīna izmēģināšanas. Un patiešām, ja jūs jautāsiet nespeciālistiem, kas varētu viņus atturēt no veselību apdraudošas uzvedības, šī būtu viena no sastopamākajām atbildēm.

 

Tomēr vienlaikus mēs zinām, ka šī introspekcija ir kļūdaina: cilvēki ne vienmēr apzinās iemeslus, kāpēc viņu uzvedība ir tāda vai citāda. Jautājuma par uzvedības iemesliem uzdošana mērķgrupai var būt ļoti noderīga, un šo cilvēku iekļaušana intervenču attīstībā ir svarīga, lai gūtu panākumus. Tomēr nespeciālisti nav eksperti uzvedības izmaiņu veikšanā, tāpēc nevar uzņemties atbildību par to.

 

Līdztekus draudu intuitīvai pievilcībai, cits iemesls tās popularitātei ir uztvertais alternatīvu trūkums. Ne visi intervenču izstrādātāji un reklāmas aģentūras pārzina pieejamos intervenču izstrādes protokolus (veidus), tādus kā Intervenču kartēšana vai Uzvedības izmaiņu metožu saraksts.

 

 

Ir saprotams, ka intervenču izstrādātāji bieži izmanto iebiedēšanu vai draudus, lai sekmētu centienus uzlabot veselību, – vienkārši balstoties uz “veselo saprātu”. Bet kāda šeit ir problēma?

 

Nav nekā no kā baidīties, izņemot pašas bailes

Cilvēki ne vienmēr uzvedas racionāli, un mūsu uzvedība mūsdienās nesaskan ar to, kādu mums paredzējusi evolūcija. Ja cilvēks turpina praktizēt veselību apdraudošu uzvedību un vienlaikus apzinās šos draudus, tad pozitīva paštēla saglabāšanai bieži izmanto psiholoģiskās aizsardzības mehānismus, izmainot uztveri.

 

Lai gan mēs visi esam ieinteresēti noskaidrot informāciju par riskiem, tomēr, ja apstākļi nav labvēlīgi, cilvēki izslēdz no apziņas riskus saturošo informāciju. Saistībā ar vienkāršu darbību tā nav problēma: piemēram, ja jūs brīdināt kādu, ka viņš nedrīkst ēst jēlu cāļa gaļu, tad cilvēks tūlīt būs gatavs to izpildīt. Sarežģītākas uzvedības gadījumā – nozīmīga kļūst sevis uztvere.

 

Kaut arī vairums smēķētāju vēlas atmest smēķēšanu, to izdarīt ir ļoti grūti. Ja cilvēks domā, ka no draudiem nav iespējams izvairīties, viņa paštēls ir apdraudēts. Nav patīkami iesaistīties destruktīvā pasākumā un pilnībā apzināties tā bīstamību. Ja cilvēks nav pārliecināts, ka var novērst draudus, bet vēlas saglabāt savu paštēlu, tad viņš sāk aizsargāties, vai nu “samazinot” riskus vai citādiem paņēmieniem saglabājot pozitīvu paštēlu.. Piemēram, smēķētājs var citēt savu vecmāmiņu, kura smēķējusi divas paciņas [cigarešu] dienā un vēl līdz šim ir stipra (“Smēķēšana nav bīstama”); vai arī var skaidrot, ka strādā piecas dienas nedēļā no rīta līdz vakaram un ēd puskilogramu brokoļus katru dienu (“Esmu vesels cilvēks”). Šīs aizsardzības reakcijas palīdz cilvēkiem saglabāt pozitīvu paštēlu, kas pieļauj turpināt praktizēt veselību apdraudošu uzvedību.

 

Pētījumi par baiļu izraisīšanu ar mērķi novērst veselībai kaitējošu uzvedību ilgst jau vairāk kā sešdesmit gadus, tomēr vēl joprojām viennozīmīgas atbildes par šis stratēģijas efektivitāti nav. Lai atrisinātu pretrunas, mūsu pētnieku grupa kritiski izvērtēja visus šajā jomā veiktos pētījumus. Mēs pētījām, kāpēc no vienas puses dažos pētījumos konstatēts, ka draudu komunikācija strādā, bet no otras puses, citos pētījumos konstatēts (saskaņā ar psiholoģijas teorijām), ka tā nestrādā.

 

Literatūras apskata pētījumā mēs konstatējām, ka baiļu izraisīšana tikai tad maina uzvedību, kad to apvieno ar intervencēm, kas palielina cilvēku pārliecību par spēju novērst apdraudējumu. Citiem vārdiem sakot, tikai tad, kad cilvēki domā, ka viņi spēj novērst draudus, ir jēga viņus iebaidīt. Kad cilvēki nav pārliecināti, ka spēj izmainīt savu uzvedību, lai izvairītos no apdraudējuma, bet apdraudējums viņiem vienalga tiek izteikts, bailes izraisošās ziņas ir ne tikai neefektīvas, bet dažreiz tām ir pretēja iedarbība.

 

Ja draudēšana un konfrontēšana nav efektīvs veids cilvēku uzvedības izmainīšanai, kādi paņēmieni ir efektīvi?

 

Praktiskās rekomendācijas:

• cenšoties mainīt uzvedību, vispirms nosakiet uzvedības cēloņus (determinantes). Vai nozīmīgākais cēlonis ir riska uztvere, sociālās normas vai nepietiekošas prasmes?
• tad noskaidrojiet, kādas metodes var mainīt šīs determinantes (skat. šo sarakstu un praktiskās vadlīnijas);
• ja tomēr izvēlaties izmantot draudu komunikāciju, pārliecinieties par divām lietām:

–Vai jūsu mērķauditorija ir pārliecināta, ka var īstenot nepieciešamo uzvedību (to sauc par augstu pašefektivitāti), vai varbūt;

— jūsu intervence satur vienu vai vairākus efektīvus komponentus, kas sekmē pašefektivitāti.

 

Tulkoja: Gunta Freimane, Kristīne Mārtinsone