Stīvens Sutons, Kembridžas universitāte, Lielbritānija

Liela mēroga problēmas prasa liela mēroga risinājumus. Vēršanās pret ‘lielā četrinieka’ uzvedību (mazkustība, smēķēšana, pārmērīga uztura daudzuma un alkohola lietošana) prasa izmērāmas intervences, kuras var pielietot lielam cilvēku skaitam, lai nozīmīgi ietekmētu sabiedrības veselību. Viena no daudzsološām pieejām ir īstermiņa intervenču izmantošana, ko varētu lietot veselības aprūpes iestādēs strādājošie profesionāļi. Piemēram, Lielbritānijā Nacionālais Veselības aprūpes izcilības institūts (The National Institute for Health Care Excellence) primārās aprūpes ārstiem iesaka (ģimenes ārstiem) sniegt individuāli pielāgotus, ‘īsus’ ieteikumus par fizisko aktivitāti pieaugušajiem, kuri nav fiziski aktīvi, un nākamajās tikšanās reizēs/apmeklējumos to turpināt šādus ieteikumus sniegt.

Īstermiņa intervenču efektivitāte ir pierādīta, tomēr šo publikāciju interpretēšanā problēmas rada tas, ka termini ‘īsie ieteikumi’ „vai īstermiņa intervences” tiek definēti atšķirīgi. Piemēram, viens no pārskatiem nosaka, ka īso ieteikumu sniegšana ilgst “mazāk par 30 minūtēm vai tie tiek sniegti vienā sesijā (pieļaujot, ka pētījuma rezultātu mērķa sasniegšanai nepieciešama tikai viena papildu tikšanās)”. Daudzas īstermiņa intervences tomēr ir pārlieku garas, lai tās iekļautu ģimenes ārstu ikdienas klīniskajā praksē – pacientu pieņemšanā, tāpēc mēs fokusējamies uz tādu ‘ļoti īsa’ termiņa intervenču izstrādi un izvērtēšanu, kas tiek definētas kā viena sesija un nav garākas par 5 minūtēm, un ir vērstas uz fiziskās aktivitātes sekmēšanu. Šīs ļoti īsa termiņa intervences var izmantot dažādās veselības aprūpes iestādēs, bet savas intervences mēs esam izstrādājuši Nacionālā Veselības dienesta (National Health Service, NVD) Veselības pārbaužu programmai (Health Check Programme) Anglijā. Intervences ietvaros pieaugušie vecumā no 40 līdz 74 gadiem, kuri nav iekļauti slimību reģistrā, vienu reizi piecos gados tiek uzaicināti veikt asinsvadu pārbaudi. Vairums no šīm pārbaudēm notiek primārajā aprūpē un tās veic māsas un māsu palīgi. Tā ir potenciāli ideāla iespēja miljoniem cilvēku sniegt ļoti īslaicīgu intervenci veselības uzvedības izmaiņu sekmēšanai.

Intervenču izstrādei mēs izmantojām iteratīvo pieeju, kombinējot pierādījumus un ekspertu viedokļus no daudziem avotiem, tai skaitā – sistemātiskiem pārskatiem, konsultācijām ar ieinteresēto grupu pārstāvjiem, kvalitatīviem pētījumiem, resursu izmaksu aplēsēm un grupu diskusijām. Mēs precizējām sevišķi īsa termiņa intervenču saturu uzvedības izmaiņas tehnikas kontekstā. Piemēram, mūsu ļoti īsā termiņa intervence, kurā izmatots pedometers, iekļauj deviņas dažādas uzvedības izmaiņu tehnikas, tai skaitā – mērķu noteikšanu, darbības plānošanu un uzvedības paškontroli. Tās tika īstenotas, izsniedzot dalībniekiem pedometrus un Soļu karti, vienlaikus sniedzot mutisku instrukciju: “Katru nedēļu jums jānosaka sev mērķis noiet noteiktu soļu skaitu, piemēram, 6000 soļus dienā, un pēc tam katru dienu varat pierakstīt, cik soļus esat nostaigājis, un skatīties, kā sasniedzat savu mērķi”. Mēs izstrādājām arī trīs stundu treniņa sesiju un rokasgrāmatu ārstiem.

Ļoti īsa termiņa intervences, kas balstītas uz šādām tehnikām, ir jānošķir no vienkāršas ‘ieteikumu sniegšanas’. Ieteikumi parasti iekļauj aicinājumus veikt izmaiņas un informāciju par mazkustīguma kaitīgumu vai ieguvumiem no fiziskās aktivitātes. Kaut gan tas ir svarīgi, būtu noderīgi iekļaut arī tādas tehnikas kā mērķu izvirzīšana un paškontrole, kas izstrādātas, lai palīdzētu cilvēkiem mainīt savu uzvedību.

Mēs parādījām, ka ir iespējams iekļaut ļoti īsa termiņa intervences veselības pārbaužu programmā un to akceptē gan ārsti, gan pacienti. Mūsu sākotnējie efektivitātes vērtējumu rezultāti bija ļoti daudzsološi. Balstoties uz objektīvi izmērāmu fizisko aktivitāti, izmantojot akselerometru, uz pedometru balstītā ļoti īsa termiņa intervencē tika noteikta 73% efektivitātes iespēja (piemēram, fiziskās aktivitātes pieaugums, salīdzinot ar grupu, kam netika veikta intervence). Tomēr, kad pārbaudījām šo ļoti īsa termiņa intervenci plašākā pētījumā (N=1007), tika konstatēta tikai neliela pozitīva ietekme uz objektīvi izmērāmo fizisko aktivitāti trīs mēnešu laikā, kas nebija statistiski nozīmīga. Tomēr ekonomiskā izvērtējuma rezultāti liecina, ka ir 60% iespēja, ka ilgtermiņā intervence ir rentabla, salīdzinot ar NVD veiktu veselības pārbaudi bez šādas intervences. Tātad, veikt ļoti īsa termiņa intervenci ir labāk nekā nedarīt neko.

Ir iespējams palielināt ļoti īsa termiņa intervenču efektivitāti, iekļaujot tajās papildu komponentus. Izaicinājums ir to paveikt, pārlieku nepalielinot izmaksas. Viena no pieejām ir kombinēt ļoti īsa termiņa klātienes tikšanos ar ‘digitālo’ intervenci, kas pacientam nodrošina pastāvīgu atbalstu uzvedības izmaiņu veikšanā. Klātienes un digitālās komponentes izmantošana var būt efektīvāka nekā katra no šīm komponentēm atsevišķi. Šādu intervences modeli mēs izmantojām, lai palielinātu smēķēšanas atmešanas biežumu primārajā aprūpē īstenotā intervencē smēķētājiem, kurā digitālo komponenti veidoja 90 dienu individuāli pielāgotas teksta īsziņas, kas tika sūtītas uz smēķētāja mobilo tālruni.

Ieteikumi

• Pētījumos ir gūti pierādījumi par īstermiņa intervenču efektivitāti uzvedības, piemēram, smēķēšanas vai fiziskās aktivitātes izmaiņu sekmēšanai, tomēr daudzas no šīm intervencēm ir pārāk ilgstošas, lai tās varētu iekļaut parastā pacienta konsultācijā praksē.
• Apsveriet iespēju aizstāt šādas intervences ar ļoti īsa termiņa intervencēm, kas nav ilgākas par piecām minūtēm! Pierādījumi par šādu intervenču efektivitāti ir vājāki nekā par īstermiņa intervencēm, tomēr labāk īstenot šādas intervences nekā tās neīstenot vispār.
• Tā vietā lai ‘vienkārši sniegtu ieteikumu’, veiciet ļoti īsa termiņa intervenci, iekļaujot vienu vai vairākas uzvedības izmaiņu tehnikas. Piemēram, varētu būt noderīgi ieteikt pacientam kontrolēt/novērot savu uzvedību vai izstrādāt specifisku darbības plānu, uzrakstot, kad, kur un kā viņi palielinās savu fizisko aktivitāti vai izvairīsies no kārdinošām uzkodām.
• Iespējams ātri informēt par noderīgiem resursiem (piemēram, viedtālruņa aplikācijām vai nūjošanas nodarbībām tuvu dzīvesvietai), un tas var sekmēt intervences ietekmi. Noderīgi ir ieplānot atkārtotu vizīti/tikšanos.
• Novērtējiet ikviena kontakta nozīmi! Katru reizi, kad redzat pacientu, jums ir potenciāla iespēja kaut ko pateikt par nepieciešamību mainīt uzvedību. Profesionāļi, kuri izmanto ļoti īsa termiņa intervences daudziem pacientiem, gūst iespēju nozīmīgi ietekmēt sabiedrības veselību.

Tulkoja: Gunta Freimane, Kristīne Mārtinsone