Kas notiek ar zālēm, kad tās nokļūst mājās?

Posted on Posted in Medication adherence

Kerijs Čemberleins (Kerry Chamberlain), Masija Universitāte, Oklenda, Jaunzēlande

Ko cilvēki dara ar zālēm, ko tie atnes mājās? Šo jautājums ir pētīts pārsteidzoši maz. Tomēr tas ir svarīgs – lielākā daļa zāļu tiek patērēta mājās, paša lietotāja kontrolē. Recepšu zāļu aprite tiek reglamentēta, bet pēc tam, kad zāles ir izrakstītas un iegādātas, tiek pieņemts, ka tās tiks lietotas, kā ir bijis norādīts. Cilvēki var arī iegādāties un izmantot plaša spektra bezrecepšu medikamentus (piemēram, zāles sāpju mazināšanai), alternatīvos medikamentus (piemēram, homeopātiskos preparātus) un citus ar veselību saistītus preparātus, kas netiek strikti uzskatīti par medikamentiem (piemēram, uztura bagātinātājus, probiotiskos dzērienus). Taču mums jāņem vērā, ka piekļuve visām zāļu formām dažādās valstīs var ievērojami atšķirties.

Jebkura veida zāles ir sarežģīts sociāls objekts, un būtu kļūda uzskatīt, ka zāles vienkārši ir efektīvas medicīnas tehnoloģijas medicīnisko stāvokļu ārstēšanai vai mazināšanai, ja tās tiek lietotas atbilstoši norādījumiem. Zāļu efektivitāte var būt ļoti dažāda atkarībā no devas. Dažām zālēm (piem., paracetamolam) ir plašs terapeitiskais indekss (tas ir viegli panesams dažādās devās), savukārt citām zālēm (piem., levotiroksīnam), ir šaurs terapeitiskais indekss (t. i, nelielas atšķirības devā var sabojāt terapeitisko iedarbību un / vai izraisīt nopietnas blaknes). Jāatzīmē arī, ka kaut kādas blaknes ir visām zālēm, tikai dažām tās ir minimālas, lietotājiem gandrīz nemanāmas, bet citām – pamatīgas un potenciāli bīstamas. Ne tikai zālēm var būt atšķirīgs efekts, – atšķiras zāļu panesība dažādiem cilvēkiem, un panesība laika gaitā var mainīties, turpinot lietot to pašu medikamentu.

Pastāv nozīmīgi pierādījumi, ka tikai aptuveni puse no recepšu medikamentiem tiek lietoti saskaņā ar norādījumiem. Tas notiek dažādu iemeslu dēļ, ieskaitot pieredzi ar blaknēm, bažas par atkarību, uzskatus par slimību, medikamentiem un ārstēšanu.

Tādēļ ir svarīgi saprast, kādu nozīmi nespeciālisti piešķir medikamentiem savā ikdienas dzīvē. Mēs veicām pētījumus ar cilvēkiem no 55 mājsaimniecībām, kas mērķtiecīgi tika izvēlētas no četrām Jaunzēlandes pilsētām. Mēs nepētījām, kā viņi ievēro medikamentu lietošanas norādījumus, bet lūdzām viņus pārrunāt viņu zāļu lietošanas praksi, izstāstīt, kur visu veidu zāles tiek turētas mājās, kā arī sagatavot un apspriest visas zāles, kas bija viņu mājās.

Daži galvenie šī pētījuma rezultāti:

 

  • Visās mājsaimniecībās bija liels daudzviet glabātu medikamentu klāsts – gan recepšu, gan bezrecepšu, gan alternatīvās zāles. Zāļu glabāšanas kārtība bija saistīta ar lietošanu: vairāku mājinieku lietojamās zāles tika glabātas visiem pieejamās vietās (virtuvēs, dzīvojamās istabās), personiskās zāles tika glabātas privātā vietā (guļamistabā, vannas istabā), un vecāki medikamenti tika noglabāti nostāk (plauktos, bēniņos). Šis medikamentu izvietojums atspoguļoja ģimenes attiecības un aprūpes praksi mājsaimniecībās.
  • Cilvēku priekšstati par zālēm un lietošanas paradumi bija ļoti atšķirīgi, sākot no pretestības pret zālēm, un beidzot ar zāļu izmantošanu dažādos veidos – gan ievērojot lietošanas norādījumus, gan lietojot zāles pēc saviem uzskatiem un dažādiem mērķiem, atkarībā no zāļu veida un slimības.
    • Piemēram, daži cilvēki bija kategoriski attiecībā uz antibiotikām: “Man tās nepatīk. Antibiotikas jālieto tikai ārkārtas situācijās.”
    • Citi, kas lietoja psihotropās zāles, bija pārtraukuši to lietošanu blakņu un baiļu no atkarības dēļ: “Es gribēju būt funkcionējošs sabiedrības loceklis. Lai izveseļotos, man bija jāpārtrauc lietot zāles.”
    • Cilvēki, kas lietoja alternatīvo medicīnu, bieži vien pret alopātiskajām zālēm izturējās pilnīgi noraidoši: “Es varbūt varētu izmēģināt kaut ko citu, bet zāles es nelietošu.”
    • Citi modificēja devas pēc simptomiem: “Man bija noteikta lielāka deva, bet es vienkārši nolēmu, ka mēģināšu dzert pēc iespējas mazāk.”
  • Šīs ikdienas medikamentu prakses pamatā bija cilvēku izpratne par zāļu vērtību un vietu sabiedrībā. Zāles var radīt traucējumus, ja cilvēkā radušās bailes un trauksme, ko izraisījis zāļu mārketings un plašsaziņas līdzekļu stāsti, kas pauž, ka zāles “ir nedabiskas” un ārpus kontroles; bet zāles var arī radīt kārtību, ja tās uztver kā “līdzsvara”, kārtības un kontroles atgūšanas līdzekli. Zāles izraisīja arī pārdomas par morāli, kad tās tika uztvertas kā “nepieciešamais ļaunums”, kuru lietojot, vajadzīga piesardzība; vai, ja to lietošana tika uztverta kā slima cilvēka morālā un ķermeņa nespēja, kas veido stigmu, radot jaunas identitātes, ar kurām bija jātiek galā.

Tā vietā, lai uzskatītu nespeciālistu medikamentu lietošanas prakses par nepareizi informētām vai neracionālām, mēs apgalvojam, ka viņiem ir sava loģika, kas izriet no “nespeciālistu farmakoloģijas” – pacientu skatījums uz zālēm ir atkarīgs gan no viņu ārstēšanas nosacījumiem, gan personīgajiem veselības naratīviem. Šī nespeciālistu farmakoloģija spēj ietekmēt un mainīt medikamentu lietošanas praksi mājās tādos veidos kā iepriekš minētie, un tā paver iepriekš neizzinātu skatījumu uz daudzām pieejām izpratnē par zāļu lietošanu. Medikamenti cilvēku mājās dzīvo savu sociālo dzīvi.

Praktiski ieteikumi

  • Speciālistiem, kuri ir iepazinušies ar veselības psiholoģijas jautājumiem, vajadzētu saprast, ka medikamentu lietošana ir sociālā prakse, un jāraugās uz zāļu pielietošanu kā sociālu praksi, nevis jāapsver zāles tikai no biomedicīniskā skatījuma.
  • Medikamentu lietošanu var labāk saprast kā praksi, kas saistīta ar vietām, kur tā notiek, un it īpaši – kā praksi, kas cieši iekļaujas gan laikā, gan telpā pacientu ikdienas dzīvē. Speciālistiem, kuri ir iepazinušies ar veselības psiholoģijas jautājumiem, vēloties veikt intervenci ar medikamentu palīdzību, ir jāapspriež un jāatklāj šī prakse un jāsniedz ieteikumi, kas saistīti ar sociālo un kontekstuālo dinamiku, kas ietekmē pacientu ikdienas zāļu lietošanu.
  • Speciālistiem, kuri ir iepazinušies ar veselības psiholoģijas jautājumiem, atklāti jāapspriež zāļu lietošanas iespējas ar pacientiem un jācenšas atrast ieteikumus, kas atbilstu pacientu izpratnei par savu slimību un tam, kā pacienti aplūko un novērtē zāles, un arī – kā medikamentu lietošanas praksi būs iespējams iekļaut pacientu ikdienas dzīvē.

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone