Pašregulācija: no teorijas uz praksi jeb kā atbalstīt pacientu uzvedības pārmaiņas

Posted on Posted in Self-regulation, Uncategorized

Stans Mass (Stan Maes) un Veronika De Huhta (Véronique De Gucht), Leidenes Universitāte, Nīderlande

Pēdējo desmitgažu laikā indivīda loma veselības aprūpes sistēmā ir mainījusies: kādreiz tā bija medicīniskā režīma ievērošana, kas ietvēra paklausību, bet tagad – pašpārvaldība, kas nozīmē atbildības uzņemšanos par savu veselību un slimības kontroli. Izmaiņu process aizvien turpinās un ir attīstījies līdz idejai par pašregulāciju – sistemātisku procesu, kas ietver personisku veselības mērķu nospraušanu un uzvedības pašregulēšanu šo mērķu sasniegšanai. Šī pašregulācijas procesa nepārtrauktību labi ilustrē šim rakstam pievienotais zīmējums – senais tēls “ouroboros” – gredzenā satinusies čūska, kas aprij pati savu asti.

Pašregulācija notiek posmveidīgi. Pirmais posms: izpratne par mērķi un mērķa nospraušana, otrais: aktīva rīkošanās, lai mērķim tuvotos, trešais: mērķa sasniegšana un sasniegtā stāvokļa uzturēšana vai atraisīšanās no konkrētā mērķa. Aplūkosim šos posmus, izmantojot piemēru par kādu vīrieti, vārdā Džons, kurš piedzīvojis sirdslēkmi.

Pirmais posms

Pirmajā posmā indivīdam jāapzinās un jānosaka reālistiski un personiski nozīmīgi veselības izmaiņu mērķi. Piemēram, ja Džonam kāds pajautātu: “Ko jums nozīmētu atveseļošanās?”, viņš varētu atbildēt, ka viņam svarīgas ir pastaigas dabā kopā ar mazbērnu. Tādēļ pirmais solis, ko Džons varētu spert ceļā uz atveseļošanos, būtu apņemšanās uzsākt īsas pastaigas pa apkaimi. Ļoti svarīgi, lai šādi mērķi būtu paša nosprausti un reālistiski, ņemot vērā tā brīža stāvokli, jo tas rada atbildības izjūtu, un šādi mērķi ir vieglāk sasniedzami, salīdzinot ar citu izvirzītajiem mērķiem indivīdam. Lai palīdzētu nospraust personiskos mērķus nemotivētiem indivīdiem, var izmantot dažādas motivējošu pārrunu metodes.

Otrais posms

Otrajam posmam raksturīga mērķtiecīga darbošanās, lai paveiktu to, ko indivīds apņēmies. Tas ir posms, kurā jāsavieno apziņa (piem., nodoms) ar rīcību. Šim nolūkam ir vajadzīgs konkrēts un pārdomāts rīcības plāns, kurā precīzi norādīts, kad, kur un kā rīkoties. Mūsu piemērā tas varētu būs šāds: “Sākot no nākamās nedēļas, es kopā ar sievu katru pirmdienu, trešdienu un piektdienu trijos pēcpusdienā ar kājām došos uz tuvējo pārtikas veikalu.” Ir pierādīts, ka pietiekami detalizēti rīcības plāni veicina fizisko aktivitāšu, veselīga uztura un citu ar veselības uzvedību saistīto mērķu sasniegšanu.

Svarīgu lomu mērķa sasniegšanā veic trīs regulējošie mehānismi. Pirmais no tiem ir atgriezeniskā saite, kas ietver progresa uzraudzību un novērtēšanu. Piemēram, varētu palūgt, lai Džons raksta piezīmes par to, kā viņam ir veicies, izpildot savu apņemšanos. Tad rezultātus kopā ar Džonu varētu izanalizēt, konstatējot, ka viņam ir panākumi, vai identificējot problēmas, kas nākotnē jāpārvar. Otrais mehānisms saistīts ar gaidīšanas vai paredzēšanas procesiem, kas ietver iznākuma prognozi (t.i., cilvēka priekšstatu par to, kas notiks, ja viņš rīkosies) un pašefektivitāti (t.i., vai cilvēks uzskata, ka ir spējīgs veiksmīgi rīkoties). Gan iznākuma prognozi, gan pašefektivitāti sekmē veiksmīgi piemēri, panākumi ceļā uz mērķi un iedrošinājums. Tādēļ būtu vēlams, lai klīnicisti palīdzētu pacientiem iepazīties ar cilvēkiem, kuri ir veiksmīgi sasnieguši līdzīgus mērķus, tādējādi palielinot mērķa sasniegšanas iespējas un nodrošinot indivīdiem iespēju saņemt atbalstu ceļā uz savu mērķi. Pēdējais mehānisms ietver kontroles procesu aktivizēšanu, lai atbalstītu centienus sasniegt mērķi pat tad, ja ceļā stātos konkurējoši mērķi vai kādi citi šķēršļi. Novirzīšanās no paša nospraustā mērķa, piemēram, kāda dzīves notikuma iespaidā, var negatīvi ietekmēt mērķa sasniegšanu. Progresa trūkums mērķa sasniegšanā (t.i., neveiksme) bieži saistīts arī ar negatīvu noskaņojumu. Ja atgadās kas tamlīdzīgs, būtu labi Džonam palīdzēt tikt galā ar emocijām un pārvarēt neveiksmes, iemācoties tās uztvert kā mācību stundas.

Trešais posms

Trešais posms attiecas uz mērķa sasniegšanu, sasniegtā stāvokļa uzturēšanu vai atraisīšanos no konkrētā mērķa. Mērķa sasniegšana nenozīmē beigas, drīzāk gan – jaunu sākumu. Indivīdus var iedrošināt izvirzīt jaunus mērķus, lai laika gaitā saglabātu sasniegtos panākumus. Tomēr, ja izrādījies, ka pašnoteiktais veselības mērķis nav sasniedzams, bieži vien prātīgāk ir atteikties no šī mērķa un izvēlēties citu mērķi, kam būtu vieglāk tuvoties. Mūsu piemērā Džons varētu vai nu turpināt iesāktās fiziskās aktivitātes, vai nospraust jaunu mērķi, piemēram, apņemties katru dienu iziet īsā pastaigā ar suni. Pašefektivitātes un sociālā atbalsta veicināšana ir svarīgi faktori sasniegto panākumu noturēšanā.

Daudzi pētījumi apliecina pašregulācijā balstītu uzvedības pārmaiņu intervenču efektivitāti kā veseliem cilvēkiem, tā pacientiem ar hroniskām slimībām, piemēram, svara samazināšanai 2. tipa cukura diabēta gadījumā, fizisku aktivitāšu veicināšanai artrīta pacientiem, pārmaiņām dzīvesveidā sirds rehabilitācijai, un darba un atpūtas līdzsvarošanai, ārstējot hroniska noguruma sindromu.

Attēlā: pašregulācijas cikls.

Praktiski ieteikumi

1) Palīdziet pacientam noformulēt personisko pārmaiņu mērķi saistībā ar attiecīgo veselības problēmu (piem.: “Ko jums nozīmētu atveseļošanās?”). Šiem mērķim jābūt konkrētiem, indivīdam nozīmīgiem, ne pārāk viegliem, ne pārāk grūtiem, un sasniedzamiem ierobežotā laikposmā.

2) Palīdziet pacientam izstrādāt rīcības plānu, uzdodot jautājumu, kad, kur, kā un cik ilgi pacients darbosies attiecībā ar mērķa sasniegšanu.

3) Palūdziet, lai pacients izveido “mērķa kāpnes”, kas definētu patstāvīgi izvērtējamus soļus pakāpeniskai mērķa sasniegšanai.

4) Palieliniet pacienta pašefektivitāti, pastāstot par citiem, kuri sasnieguši līdzvērtīgus mērķus; iedrošinot pacientu un uzslavējot viņu par panākumiem ceļā uz mērķi. Māciet, kā tikt galā ar šķēršļiem, un kā rīkoties recidīva gadījumā.

5) Atbalstiet izvirzīto mērķi, un palīdziet pacientiem to pārveidot vieglāk sasniedzamā formā, ja izrādās, ka esošajā formā mērķis nav sasniedzams.

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone