Džeina Ogdena (Jane Ogden), Sari Universitāte, Apvienotā Karaliste
Konsultācijās runāt par svaru nav vienkārši. Ir pacienti, kuriem ir mokoši grūti izdzirdēt vārdus “jums vajadzētu zaudēt svaru”, ko viņiem pasaka ikreiz, kad viņi apmeklē ārstniecības iestādi, neatkarīgi no tā, kādā nolūkā viņi ieradušies – iekaisis kakls, dzemdes kakla uztriepe vai bažas par potenciālu sirds problēmu. Var būt tā, ka daļa šādu pacientu visu mūžu ir jutuši stigmatizētu attieksmi no mediķiem un uzskata, ka visi pievērš uzmanību viņu ķermeņa apmēriem un vairāk nekam. Savukārt citi, iespējams, nekad nav uztvēruši savu svaru kā problēmu, un var justies aizvainoti vai pārsteigti, ja kāds sāk runāt par to, ka viņu svars ir palielināts. Daži cilvēki vienkārši nevēlas dzirdēt neko par savu svaru un bloķē izdzirdēto informāciju, nospriežot: “ko jūs vispār saprotat – jūs esat par tievu / par resnu / par jaunu / par vecu” vai “zinātnieki mūždien kaut ko paziņo un pēc tam to noliedz”. Tāpēc, runājot par svaru, rūpīgi jāseko tam, KAD, KĀ un KO jūs sakāt pacientam ar lieko svaru.
KAD
Cilvēki mēdz lielu daļu dzīves pavadīt, it kā būtu salikuši pirkstus ausīs, un viņiem mēdz būt neticama spēja nedzirdēt to, kas tiek teikts. Pirmais paņēmiens, kas palīdz kļūt “dzirdīgākiem” – izvēlēties sarunai piemērotu brīdi. Runājot par svaru, ir labi parādīt svara saistību ar kādu konkrētu problēmu. Tie var būt, piemēram, noteikti simptomi – elpas trūkums vai locītavu sāpes, noteiktas diagnozes – cukura diabēts vai paaugstināts asinsspiediens, noteikti dzīves cikla posmi – vecuma tuvošanās vai pensijas vecuma iestāšanās, vai kādas noteiktas darbības, kas pacientam kļuvušas apgrūtinošas, piemēram, kāpšana pa kāpnēm, bērna nēsāšana uz rokām vai kurpju auklu sasiešana. Šie pamācošie brīži spēj piespiest pacientus “izņemt pirkstus no ausīm”, tāpēc ieteicams izmantot jebkuru atbilstošu situāciju, lai runātu par lieko svaru konkrētā saistībā ar pacienta sūdzībām.
KĀ
Tomēr ar īstā brīža atrašanu vien nepietiks! Kādus vārdus izmantot? Vai teikt: “resnums”, “palielināts svars”, “liekais svars”, “aptaukošanās”? Vai izvēlēties netiešu valodu, vispirms pajautāt: “Kā būtu, ja mēs parunātu par jūsu svaru?” Varbūt tiešs un noteikts norādījums: “Jums nepieciešams zaudēt svaru!” ir pareizāks? Par to joprojām notiek diskusijas, bet pierādījumi diētas psiholoģijas pētījumos liecina, ka mediķiem nereti ir vēl grūtāk runāt par šo tematu nekā pašiem pacientiem. Veselības aprūpes speciālistiem ir jārunā par lieko svaru, pat ja viņi vēlētos no šī jautājuma izvairīties. Vārds “aptaukošanās” var pacientā izraisīt šoku, bet zināms šoks (taču ne pārmērīgs!) var būt itin noderīgs. Katrs pacients ir atšķirīgs, katrs veselības aprūpes speciālists ir atšķirīgs, un katrai sarunai, kas notiek starp diviem cilvēkiem, ir sava dinamika. Tādēļ labākais laiks un veids, kā runāt ar konkrēto pacientu, ir atkarīgs no tā, kas vislabāk atbilst šim pacientam attiecīgajā situācijā. Sarunai vajadzētu izdoties, ja teiktajā būs jūtams siltums un empātija. Sarunas uzsākšanai varētu noderēt, piemēram, jautājums: “Vai jūs apzināties, ka liekais svars var paaugstināt asinsspiedienu?”, jo tas sasaista svaru ar konkrētu veselības problēmu. Labs sarunas iesākums varētu arī būt frāze: “Svara samazināšana var palīdzēt atvieglot muguras sāpes”, jo tā piedāvā svara samazināšanu kā atrisinājumu noteiktai problēmai. Pēc tam, kad saruna ir sākusies, uzmanīgi ieklausieties atbildes reakcijā un pielāgojiet turpmāko sarunu izdzirdētajam. Tas palīdzēs nostiprināt labas attiecības ar pacientu, kas var noderēt nākotnē, sekmējot pacienta nākamās vizītes un turpmāko diskusiju tajās. Apvienotajā Karalistē šādu pieeju palīdz attīstīt iniciatīvas “Veselīgas sarunas” (Healthy conversations) un “Katrai kontakta reizei ir nozīme” (Making every contact count).
KO
Saruna ir iesākta, bet – ko darīt pēc tam? Par ko īsti ir jārunā? Tas, kā saruna risināsies, var noteikt, cik veiksmīgi cilvēkam izdosies zaudēt svaru. Sarunai jānotiek tā, lai pacients saprastu, ka liekais svars patiešām ir problēma; lai viņš noticētu, ka svars ir saistīts ar viņa dzīvesveidu (resp., tas galvenokārt ir atkarīgs no pacienta uzvedības, nevis gēniem, hormoniem, zālēm vai politikas – lai kādi arī būtu pacienta uzskati); lai iedvesmotu pacientu veikt izmaiņas; lai mudinātu pacientu uzticēties un apmeklēt ārstu nākamajās vizītēs; un sagatavotu viņu nepieciešamajām izmaiņām.
Svara mazināšana ir ilgtermiņa pasākums. Par svara mazināšanu noteikti ir jārunā. Bet par to jārunā uzmanīgi, un jāievēro KAD, KĀ un KO, lai šis ilgtermiņa pasākums neizgāztos, pirms vēl sācies.
Praktiski ieteikumi
- Ļoti svarīgi ir, KAD uzsākat sarunu, KĀ to darāt, un KO sakāt.
- Uzmanīgi atrodiet labu izdevību – runājiet par svaru tad, kad būs piemērots brīdis, lai parādītu liekā svara saistību ar konkrētu problēmu.
- Runājiet ar pacientu tādiem vārdiem, kādus viņš saprot, un neizvairieties no sarunas – nebaidieties no tās.
- Mudiniet pacientus saskatīt, kā viņu uzvedība saistīta ar svaru, bet runājiet ar līdzcietību, izvairoties no vainošanas.
Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone
