Kā plānot teorijā un pierādījumos balstītu uzvedības pārmaiņu intervenci: intervences plānošanas protokols “Intervention Mapping”

Posted on Posted in Behavioural theory, Intervention design

Herjo Koks (Gerjo Kok), Māstrihtas Universitāte, Nīderlande; Teksasas Universitāte Hjūstonā, ASV

Patlaban pastāv plašs kampaņu un intervenču klāsts sabiedrības veselības uzlabošanai un veselības uzvedības mainīšanai, taču daudz kas no tā nav balstīts teorijā un pierādījumos. Šeit tiks īsumā aprakstīts, kādus procesus veselības psihologi liek lietā, izstrādājot intervences, un cik būtiski šie procesi atšķiras no līdzīgiem procesiem, ko bieži mēdz veikt citur (un kā šie procesi tiek uzlaboti).

Soļi

Uzvedības pārmaiņu intervences plānošana ir pakāpenisks process, kas bieži ietver divus soļus uz priekšu un vienu soli atpakaļ. Tas ir ļoti svarīgi, jo katrs nākamais solis izriet no iepriekšējiem, un nevērība pret vienu soli var novest pie kļūdām un neadekvātiem lēmumiem citā. Intervences plānošanas protokols “Intervention Mapping” (IM) identificē sešus intervences attīstības soļus, kas palīdz plānot intervenci, balstoties teorijā un uz pierādījumiem balstītā praksē.

Pirmais solis: vajadzību identificēšana

Šajā solī problēmu izvērtē plānošanas grupa, kurā ir pārstāvēti visi iesaistītie – tostarp mērķauditorija, ieinteresētās puses, eksperti, pētnieki un turpmākie īstenotāji. Te ietverta problēmas cēloņu – gan uzvedības, gan vides cēloņu – un šos cēloņus noteicošo faktoru noskaidrošana. Noskaidrotās sastāvdaļas pēc tam var attēlot problēmas “loģiskajā modelī” jeb shēmā – līdzīgi kā šajā (vienkāršotajā) shēmā par pusaudžu STI/HIV profilaksi, kas sniedz skaidru priekšstatu par to, kā dažādās problēmas sastāvdaļas ir saistītas cita ar citu.

Otrais solis: mērķu noteikšana

Pēc tam, kad problēma un tās cēloņi ir skaidri definēti, var definēt arī konkrētas programmas mērķus un rezultātus. Šajā posmā ir jāprecizē, kā būtu jāmaina indivīda uzvedības faktori un vides aģenti (lēmumu pieņēmēji), lai atrisinātu problēmu. Piemēram, no iepriekšējā piemēra loģiskā modeļa shēmas: lai veicinātu prezervatīvu lietošanu pusaudžu vidē, intervencei jāpalielina riska uztvere, kā arī uztvere par prezervatīvu efektivitāti, kas mazina risku. Intervencei partneri būtu jāietekmē nepastarpināti, ja iespējams, arī uzlabojot pusaudžu pašefektivitāti jeb spēju veiksmīgi vest sarunas (vienoties). Visbeidzot, atkarībā no esošajām sociālajām normām, varētu atvieglot piekļuvi ģimenes plānošanas pakalpojumiem.

Trešais solis: intervences izstrādāšana

Šajā posmā tiek izstrādāta saskaņota, īstenojama intervence. Tiek atlasītas teorijā balstītas intervences metodes un noteikts, kā tās tiks praktiski piemērotas, lai mainītu uzvedību (to noteicošos faktorus); tiek radītas programmas tēmas, komponenti, darbības lauks un darbību secība. IM izceļ uzvedības pārmaiņu metodes (vai paņēmienus), par kurām ir liecības, ka tās ir bijušas efektīvas, mainot uzvedības un vides cēloņus noteicošos faktorus. Piemēram, riska uztveri var palielināt, izmantojot uz scenārijiem balstītu riska informāciju. Pašefektivitāti var uzlabot modelēšana un atgriezeniskā saite. Aizstāvība un lobēšana var ietekmēt lēmumu pieņemšanu politikas līmenī. Visas šīs pārmaiņu metodes nepieciešams “pārtulkot” praktiska pielietojuma veidā, ņemot vērā teoriju un pierādījumos balstītus parametrus. Piemēram, modelēšana: apmācāmais identificējas ar modeli, apmācāmais novēro, kā modelis nostiprinās, apmācāmais iegūst pietiekamu pašefektivitāti un prasmes, lai rīkotos, un modelis no parauga pārvēršas par paņēmienu, kas palīdz apmācāmajam tikt galā.

Ceturtais solis: intervences sagatavošana

Šajā posmā intervence tiek sagatavota lietošanai. Programmas struktūra ir noslīpēta, ziņojumi un materiāli ir izstrādāti, pārbaudīti un sagatavoti. Attiecībā uz jau minēto piemēru, Nīderlandē tika izveidota un praksē ieviesta programma “Long Live Love” (Lai dzīvo mīlestība), kas, kā vēlāk vairākkārt pierādījās, veicināja drošāku seksu skolu pusaudžu vidū.

Piektais solis: īstenošanas plāns

Tiek izveidots programmas īstenošanas plāns. Ir identificēti potenciālie programmas lietotāji, norādīti darbību mērķi un pārmaiņu sasniegšanas mērķi, un tiek īstenotas intervences darbības, jau atkal izmantojot IM protokola soļus. Iepriekš minētajā piemērā intervences mērķauditorija ir 14-15 gadus veci pusaudži skolās. Intervence tiek mērķēta pielietošanai skolās, to apgūst skolu direktori un skolotāji, kuri intervenci pareizi īsteno, un, visbeidzot, skolu direktori un valdes intervenci institucionalizē.

Sestais solis: efektivitātes novērtēšanas plāns

Ar intervences radīšanu vien nepietiek. Svarīga ir arī novērtēšana, vai intervence sasniegusi savus mērķus (t.i., efektivitātes novērtēšana) un vai intervence tikusi īstenota, kā bijis paredzēts (t.i., procesa novērtēšana). Darbībām attiecībā uz piekto un sesto soli vajadzētu sākties pēc iespējas agrāk. Novērtējumos iegūto informāciju var izmantot, lai precizētu un uzlabotu intervenci, virzoties uz priekšu un atpakaļ no viena soļa uz citu.

Plašas perspektīvas

Plānojot uzvedības pārmaiņu intervenci, vienmēr:

1) kā pamats jāizmanto uzvedības teorijas un pierādījumi;

2) jāizmanto ekoloģiska pieeja, novērtējot veselības problēmas un intervenci; un

3) jānodrošina, lai procesā piedalās mērķa kopienu pārstāvji un citas ieinteresētās puses.

Persona ar veselības problēmu ir gan daļa no sistēmas, gan arī potenciālais veselības problēmas risinājums. Tādēļ plaša līdzdalība dažādos sistēmas līmeņos var ienest lielāku prasmju, zināšanu un speciālo zināšanu apjomu projektā, uzlabot intervences sekmēšanos reālajos apstākļos, un palīdzēt precīzi izvērtēt intervenci.

Pamatprocesi

IM protokols nosauc arī “pamatprocesus” jeb būtiskākās darbības, kas palīdz praksē izmantot teoriju un pierādījumus. Pamatprocesi ir: jautājumu uzdošana, atbilžu meklēšana ar prāta vētras palīdzību, empīrisko atklājumu izskatīšana, teorijas meklēšana un izmantošana, jaunu pētījumu nepieciešamības identificēšana un veicināšana, un, visbeidzot, gatavo atbilžu saraksta izstrādāšana.

Teorijas meklēšana un izmantošana ir nebūt ne vienkāršs process – īpašs process, kura veikšanai veselības psihologi tiek speciāli apmācīti. Meklējot literatūru par pierādījumiem attiecībā uz kādu tēmu, programmas plānotājs saskarsies ar teorētiskajām idejām, kā arī koncepcijām, kas saistītas ar konkrētām teorijām. Visbeidzot, plānotāji var izmantot teorijas, kuras tiem ir pazīstamas, piemēram, plānotās uzvedības teoriju attiecībā uz uzvedības faktoriem vai pašregulācijas teorijas attiecībā uz uzvedības pārmaiņām.

Praktiski ieteikumi

  • Katrā plānošanas grupā, kas nodarbojas ar uzvedības pārmaiņu intervenci, kā vienam no tās locekļiem jābūt uzvedības zinātnes ekspertam, piemēram, tas var būt labi apmācīts veselības psihologs.
  • Izstrādājot uzvedības pārmaiņu intervences, izmantojiet teoriju un pierādījumus un sistēmisku pieeju, un uzlabojiet dalību intervencē.
  • Uzvedības pārmaiņu intervences plānošana ir pakāpenisks process, katrs nākamais solis izriet no iepriekšējiem. IM protokols var palīdzēt virzīties no viena soļa uz citu.
  • T.s. “pamatprocesi” veselības psihologam var palīdzēt atrast teorētiskās atbildes uz plānošanas jautājumiem.
  • Intervences plānošanā sevišķi svarīgi ir: identificēt svarīgākos maināmos uzvedības faktorus, ņemot vērā teorētiskos parametrus, kas padara uzvedības pārmaiņu metodes efektīvākas, un pārliecināties, ka intervence tiek īstenota tā, kā ticis plānots.